Šajā vakarā Latvijas basketbola izlase aizvadīja izšķirošo cīņu par vietu Pasaules Kausā Basketbolā, kas šogad norisināsies Ķīnā. Jau pirms iepriekšējās spēles ar Spāniju, bija skaidrs, ka šodien pret Melnkalni derēs tikai uzvara. Tā kā paši piekāpāmies un Melnkalne izcīnīja uzvaru pār Ukrainu, šajā spēlē nepietika tikai ar uzvaru. Latvijas izlasei bija nepieciešama uzvara ar vismaz 9 punktu pārsvaru (jo 1. spēli ar Melnkalni zaudējām ar šādu pašu starpību un neitrālas savstarpējās punktu attiecības dēļ tālāk tiktu tieši Latvija, pateicoties labākiem rezultātiem citās spēlēs)
Pozitīvā ziņa pirms šī mača bija tas, ka sastāvu, salīdzinot ar spēli pret Spāniju, papildināja Eirolīgas puiši – Jāņi Strēlnieks un Timma, Dairis Bertāns, Žanis Peiners un Rolands Šmits. Es, mazliet nepiekrītu Arņa Vecvagara izvēlei kā pēd€jo mājās atstāt Ronaldu Zaķi – viņa vietā būtu atstājis, kādu no “mazajiem”, bet tā jau ir trenera kompetence. Katrā ziņā sastāvs uz papīra kļuva krietni cerīgs. Pirms mača gan bija jāpatur prātā, ka Melnkalne basketbolā ir kas līdzīgs kā reizēm saka par krieviem lielākajā daļā sporta veidu – viņu mājās tiks darīts viss atļautais un neatļautais uzvarai. Sākot ar monstruālu fanu atbalstu (kas bieži atgādina trakākos futbola vai basketbola fanus Grieķijā, Turcijā vai citās bijušajās Dienvidslāvijas valstīs, kurās tāpat kā Melnkalnē fanošanas kultūra ir maigi sakot skaļa), turpinot ar iespējamu tiesnešu uzpirkšanu un dažādiem citiem sīkumiem. Viss savējo uzvarai. Uzvaras gadījumā Latvijas vīriešu izlase, atkārtotu sieviešu izlases panākumu – nonākšanu Pasaules Kausā basketbolā, kas līdz šim Latvijas vīriešu izlasei nav izdevies. Latvija un Melnkalne, šajā cīņā dalīja pēdējo Eiropai pienākošos ceļa zīmi uz šo turnīru. Pirms mūsu spēles to bija ieguvušas jau 11 izlases ( no iespējamajām 12) – Čehija, Itālija, Serbija, Francija, Lietuva, Spānija, Vācija, Polija, Turcija, Grieķija, Krievija. Visnotaļ solīda kompānija. No citiem reģioniem pievienojoties arī Angolai, Kanādai, Venecuēlai, Argentīnai, Ķīnai (mājiniece), Japānai, Jaunzēlandei, Tunisijai, Austrālijai, Kotdivuārai, Jordānijai, Nigērijai, Senegālai, brazīlijai, Irānai, Dienvidkorejai, Filipīnām, ASV un vēl 2 ne-Eiropas nezināmajām.
Kā jau var nojaust no virsraksta - šīm valstīm pievienosies Melnkalne. Diemžēl Latvijas basketbola izlase nespēja uzvarēt ar nepieciešamo punktu starpību. Iespējas tam bija līdz pat spēles beigām - Dairis Bertāns pāris sekundes pirms mača beigām veica izmisuma tālmetienu no metriem 9, bet netrāpija to un otram mēģinājumam laiks nepietika. Līdz ar to spēle noslēdzās ar rezultātu 80:74. Kādi ir galvenie faktori, kāpēc neizdevās uzvarēt? Jau manis iepriekš pieminētie tiesneši un Latvijas galvenais (ne)treneris Arnis Vecvagars. Es zinu, daļa teiks, ko tur vainot tiesnešus, ja paši neprot paņemt. Bet tajā pat laika, ja spēles laikā ir vairākas epizodes, kuras ne tikai basketbolā, bet pat krietni fiziskākajā hokejā traktētu kā pārkapumus, tad rodās jautājums par tiesnešu kompetenci. Jo īpaši ja mājiniekiem tika piedots krietni vairāk kā viesiem. Bet es tiesnešus neliktu kā galveno faktoru uzvarai, kura šoreiz ir zaudējums. Galvenais faktors šajā uzvarzaudējumā ir galvenais treneris Arnis Vecvagars. Pirmkārt, es nezinu kā Latvijas izlasē, bet lielākoties basketbolā treneris nosaka to kā veidot izšķirošās izspēles - ja Dairis nebija iemetis trīspunktienu (vai metienu no spēles kā tādu) visa mača gaitā, kāpēc tieši viņš bija tas, kas to mēģināja pēdējās 2 reizēs? Tāpat arī minūtes pārtraukumu stratēģija. Kad otrajā puslaikā pārsvars no +9 ātri sāka rukt, izlases darbības laukumā kļuva stresainas un neprecīzas, minūtes pārtraukums tika paņemts tad, kad rezultāta starpība bija vairs tikai +2. Arī situācijā, kad pēc soda metiena laikā uz grīdas palika guļam Strēlnieks, ko dara Vecvagars - muguru uzgriezis runā ar pārējo komandu. Kāpēc līdzi tika paņemts Blūms, Lomažs un Šķēle, kuri pat neizgāja laukumā? Ja par Lomažu var saprast - nepieredzējis un nestabils, tad kā minimums Blūma pieredze būtu noderējusi - viņš noteikti nav spējīgs spēlēt 30 minūtes, bet 5-10 minūtes nospēlētu, lai varētu atpūsties, kāds no līderiem. Tad varēja, kāda no šī trio vietā paņemt Zaķi - būtu vismaz, kāds liekais, kas cīnās par atlēkušajām, jo atlēkušās bumbas ir spēles elements, kurš ļoti palīdzēja Melnkalnei izvilkt sev vajadzīgo rezultāta starpību. Ja mēs izcīnam tikai 27 atlēkušās bumbas (22 aizsardzības, 5 uzbrukuma), kamēr Melnkalne spēj izcīnīt 42 atlēkušās bumbas no kurām 18! ir pie mūsu groza ir grūti cerēt uz panākumu ar lielu starpību. Tam pirmos aizmetņus varēja redzēt jau pašā spēles sākumā, kad Melnkalne 1 uzbrukuma laikā spēja izcīnīt 3 atlēkušās bumbas pie mūsu groza. katra uzbrukuma bumba ir lieks uzbrukums. Melnkalne meta ar viduvēju precizitāti (38,9% pret mūsu 49% no spēles), taču veica par 14 metieniem vairāk - tur tā precizitātes starpība pazūd. Skumji, bet tieši trenera neveiksmīgu vai kavētu lēmumu dēļ Pasaules Kauss palika metiena attālumā.
Tie, kas vainos Fiba jauno kvalifikācijas sistēmu - ne mēs vienīgie no tās cietām. Labākais paraugs Eiropas Čempione Slovēnija. Un jebkura cita izlase, kuras līderi spēlē Eirolīgā vai NBA. Protams, spāņi, franči, krievi var sataisīt vēl 3 izlases no vietējā čempionāta, taču arī viņu 2., 3., 4. izlasei nebūs tā spēka kas labākajai izlasei. Vai Latvijas izlase tās labākajā sastāvā varētu uzvarēt tos pašus spāņus viņu labākajā sastāvā - ļoti šaubos. Latvijai ir visas perspektīvas sasniegt kaut ko basketbolā. Ar kaut ko domāju to, lai EČ 5. vieta nepaliek uz ilgu laiku lielākais izlases sasniegums pēc atbrīvošanās no PSRS jūga. Strēlnieks, Dairis Bertāns (kurš gan pēdējos ciklos un turnīros, diemžēl, vairs nav tas Dairis, kurš bija pretinieku kapracis), Timma, Siliņš Meiers un Mejeris vismaz vēl vienu PK/EČ ciklu nospēlēs. Domāju, ka lielākā daļa no viņiem izlasei ja būs iespēja spēlēt neatteiks. Paralēli brieduma gados vai karjeras sākumā ir Šmits, Dāvis Bertāns, brāļi Kuruci, Žagars, Porziņģis, Strautiņš - rezerves tam, lai pie veiksmīgas apstākļu sakritības izcīnītu, kādu lielu panākumu vēl ir. Tas ko es ļoti vēlētos redzēt - trenera maiņu. Var teikt arī Bagatskis savā pirmajā ciklā aplauzās un tika EČ tikai pateicoties vietu palielinājumam, lai pēc tam EČ zaudētu piecās spēlēs. Starpība ir tāda, ka Bagatska izlase bija jaunie perspektīvie + pāris pieredzējušie. Vecvagara gadījumā bija pietiekami daudz pieredzējušo, ja ne turnīra garumā, tad izšķirošajos mačos noteikti. Jautājums, ko vietā? Latvijā, neskaitot Bagatski šobrīd nav treneru ar pieredzi Eiropas top līgu labās komandās, līdz ar to es paskatītos ārzemnieku virzienā. Vai tas ir pareizais risinājums - grūti pateikt. Paldies puišiem par ciklu, kurā cīņa bija līdz pēdējām sekundēm. Cerams, nākamajā izdosies vēl labāk.
