vai pēc šī visa potence arī uzlabojās?
bet ja nopietni:
pārdomājo šo visu vēlreiz un kārtīgi un mēģināju šim visam rast skaidrojumu, mēģināju šos cilvēkus saprast. kustības pilnīgi viennozīmīgi ir laba lieta un ļoti nepieciešama. pareizas kustības ir vēl jo labāk. īpaši ja ir biroja darbs, tad tās ir nepieciešamas kā ūdens. skaidrs, ka celtnieks vai krāvējs varbūt nebūs sevišķi motivēts iet vakaros pasportot. bet ne pa to stāsts. viss tas, ko es šeit redzu, vairs ne tuvu nav sports kā kustības veselības veicināšanai, bet aktīva mērķtiecīga kačāšanās lai izmainītu savu fizisko formu. arī nekas slikts no vienas puses. cits aktīvi raujas pa dārzu, lai izmainītu ainavu ap savu māju, tātad arī izmainītu izskatu. jā, arī kačājoties, rodas kaut kāds praktisks ieguvums - iespaidīgi izmainīts cilvēka ārējais izskats. bet ne jau tas ceļ pašapziņu un dod sasniegumus dzīvē, lūk šis apgalvojums ir gaužām nepareizs. cilvēks ir paveicis darbu un sasniedzis mērķi, par ko viņam ir prieks un tas lūk dod pašapziņas sajūtu, ka viņš kaut ko var. un jo vairāk dažādu pramsju un spēju cilvēks attīsta, jo lielāka pašapziņa viņam ir. citam pašapaziņa jau no bērnības ir augsta un nav nepieciešami nekādi papildus apliecinājumi, viņš tāpat zina, ka var un spēj daudz dažādās jomās. tātad kačājoties, cilvēks apgūst vienu sfēru un iegūst rezultātu vienā sfērā, kas viņam šķiet svarīga. bet atgādināšu, ka šādu sfēru ir daudz un ir daudz fundamentālākas un praktiski ekonomiski efektīvākas sfēras par minēto.
tātad secinājumā:
1) kačāšanās un kustēšanas veselības nolūkos ir divas kardināli atšķirīgas lietas, to iesaku saprast katram.
2) kačāšanās ir aizraušanās vai hobijs, kura rezultātā ne tikai pavada brīvo laiku sev interesējošā nodarbē, bet arī sasniedz kaut kādu mērķi.
3) pašpārliecību cilvēkam var dot ļoti daudz kas, kas viņam pašam šķiet būtisks.
4) panākums dzīvē dod ne tikai pašpārliecība, bet arī prāta spējas. neredzu pagaidām nekādu tiešu korelāciju starp prāta spējām un kačāšanos. drīzāk pat otrādi. bet te var palši diskutēt, kas ir panākumi un katram indivīdām izpratne par panākumiem var atšķirties.
5) no praktiskā viedokļa kačāšanās nedod nekādas konkrētas iemaņas vai prasmes kādos darbos vai amatos ne arī paceļ inteliģences līmeni.
6) bet pats pats svarīgākais: ja cilvēks ko tādu darot kļūst patiesi laimīgs (nevis izliekas vai sev iestāsta, ka tāds ir), tad visu cieņu - viņš ir atradis to, ko viņam vajag un ar to arī apsveicu. Personiski man ko tamlīdzīgu totāli nevajag, man pašapziņa ir debesīs jau kopš brīža, kad sevi atceros un man laimi sniedz tūkstošiem ikdienas sīkumu.