Šoreiz pastāstīšu par slimību, kura ir man pašai. Maz cilvēku ir dzirdējuši par tādu lietu kā pilonidālā cista. Patiesībā, par to zina vien ārsti un tie, kam pašiem tāda ir, kā arī viņu tuvākie. Tomēr, arī tev tā var attīstīties, tā ir kā laimes spēle.
Kā ir ar augoni dibenā?54
1608
10
Vispirms pastāstīšu kas tas par zvēru un kā tas rodas. Pilonidālā cista ir cista jeb dobums, kas pildīts ar jebkādu vielu (bieži tās ir strutas, tad tas ir pilonidālais abscess - par abscesu sauc norobežotu dobumu, kurš pildīts ar strutām). Tas ir iedzimts defekts, kas visiem cilvēkiem neizpaužas. Šis dobums izveidojas embrionālās attīstības laikā, kad izveidojas neirālā caurulīte (kas vēlāk būs tavas muguras smadzenes). Embrijiem, kā zināms, ir arī aste, bet normālas attīstības gaitā tā reducējas un neirālā caurulīte noslēdzas virs asteskaula. Bet ir gadījumi, kad kaut kas šajā procesā noiet nedaudz greizi un pēc neirālās caurulītes noslēgšanās tai paredzētajā vietā, tomēr paliek neliela daļa no primārās neirālās caurulītes, kas nav reducējusies. Tā tur arī paliek arī pēc tam, kad jaunais cilvēciņš jau ir piedzimis un saglabājas visu mūžu. Lielākoties tas nekādas problēmas neizraisa, lielākā daļa cilvēku, kuriem ir šis defekts, pat nenojauš par to un, visticamāk, visu mūžu arī par to neuzzinās. Bet ir izņēmumi. visbiežāk infekcija šajā cistā nonāk jauniem cilvēkiem, turklāt baltajiem vīriešiem ar lieko svaru un vērā ņemamu apmatojumu. Es atbilstu vien pēc vecuma un rases, jo liekā svara man nav un māsiņa, kurai pirms operācijas bija mani jānoskuj sašutusi paziņoja, ka man jau tur neesot ko skūt un divas reizes nobrauca ar žileti un aizsūtīja uz operāciju zāli. Šo cistu sauc arī par karavīru slimību, jo Otrā Pasaules kara laikā daudzi kareivji tika pie jauka, strutojoša augoņa pakaļā, tāpēc, ka stundām ilgi jākratās automašīnās pa bedrainiem ceļiem. Sievietēm šī nejaucība bieži parādās pēc dzemdībām, kur visam iegurnim ir smaga slodze, kā arī pēc traumām. Sasitot asteskaulu, vai pat salaužot to, šī cista var parādīt savu nejauko dabu uzreiz, kā arī pēc vairākiem gadiem, kā bija manā gadījumā. Tāpēc nebumsinieties ar dibenu pa trepēm un uzmanīgi ar šļūkšanu no kalniņiem ziemas sezonā, jo tu nevari zināt, vai tev ir šis draņķis vai nē.
Problēma slēpjas tajā, ka, ja izveidojas pilonidālais abscess, tad tas ir neizturami sāpīgi. Turpat blakus atrodas kauls un šis strutu perēklis uz to spiež un spēcīgākas sāpes par periosta (kaula plēves) sāpēm medicīna nepazīst. Līdz ar to cilvēks nav spējīgs nedz sēdēt, nedz normāli staigāt. Es to varēju, apsēšanās man prasīja aptuveni minūti un viss notika caur asarām, kaut gan dienā apriju vismaz 8 paracetamolus un tikpat daudz ibumetīnus. Bez tiem es vispār nevarēju pat pakustēties. Arī ar piecelšanos bija tas pats. Kā manas aknas man piedeva šo nenormālo medikamentu daudzumu, nezinu. Otrā problēma, tā kā tās ir strutas, kas krājās norobežotā dobumā, vienā brīdī būs tā, ka spiediens iekšā būs tik liels, ka abscess plīsīs un nekur nav garantijas, ka uz ādas, visticamāk visi draņķi ieplūdīs asinsritē un izraisīs asinssaindēšanos jeb sepsi. Tā var nokļūt pat reanimācijā vai kapos.
Ārstēšana ir tikai viena veida - ķirurģija. Kad es aizgāju pie ģimenes ārsta ar šo problēmu, man izspieda strutas - bļāvu tā ka ambulancei jumts cēlās nost, iekodu kušetes spilvenā, bet vienalga, tā ir pati sāpīgākā pieredze manā mūžā (esmu lauzusi arī kaulus, tā ka zinu, kas ir sāpes), viss ģīmis sarkans un asarās, pašai melns gar acīm un likās, ka tūlīt noģībšu. Pēc šīs ''procedūras'' noskaloju seju ar aukstu ūdeni un kaut kā pasaule apskaidrojās. Pa taisno aizsūtīja uz poliklīniku pie ķirurga. Tas pateica, ka man jau ir par daudz ielaists, jāiet uz slimnīcu. Turklāt, man neļāva iet pašai vai braukt ar sabiedrisko, man speciāli izsauca ātro palīdzību, kaut gan tos 5 km uz poliklīniku biju nogājusi kājām un pēc strutu izspiešanas bija pat labāk. Ātrie prasīja, vai man nesāp, vai man vajag apgulties, vai vajag kādu pretsāpu līdzekli, viņi izskatījās tik nervozi, ka likās, ka viņi domāja, ka es tulīt tur uz vietas mašīnā atstiepšu pekas. Slimnīcā apskatīja ķirurgs, un jau 5 stundas pēc vizītes pie ģimenes ārsta biju jau uz operāciju galda slimnīcā un akūto operāciju (kurš teica, ka Latvijas medicīna ir lēna?), jo man jau bija sākusies celties temperatūra. Svars bija zaudēts kapitāli, jo sāpju dēļ nevarēju neko ieēst. Ar saviem 165cm svēru nepilnus 40 kg. Protams, nākamajā dienā pēc operācijas sāku ēst, apetīte bija kā vilkam, sūtīju pat draudzeni uz veikalu un makdonaldu, jo ar slimnīcas porcijām nepietika, kaut gan ēdiena dalītājas ar papildporcijām neskopojās un ļoti priecājās, ka kāds ēd.
Kas tiek darīts operācijā? Principā to nejaucību atgriež vaļā (tad ārstiem jāsaņemas, jo strutu smaka ir diezgan riebīga), iztīra strutas un izskalo dobumu ar fizioloģisko šķīdumu un antibiotikām. Tad tiek ielikta drena - tāda mīksta gumijas caurulīte ar caurumiņiem. Ar to tiek veikta audu drenāža. Strutas kopā ar baktērijām var saglabāties apkārtējos audos un ar drenu tās var dabūt ārā, strutas nokļūst caurulītē un tad ārpus brūces. Protams, kā jebkurš abscess, tas katru dienu jāskalo un brūce jātīra. Bet tas vairs nav tik sāpīgi. Arī pārsēji tika mainīti katru dienu, kā arī tiek dotas ilgstošas iedarbības plaša spektra antibiotikas. Pēc 3-5 dienām izņem drenu (tā nedrīkst ieaugt brūcē) un tad atliek tikai turēt brūci tīru un regulāri mainīt pārsējus. No slimnīcas var doties prom, ja nav komplikāciju. Tad var doties uz vietējo ambulanci, kuri aprūpē brūci līdz izveidojas rēta vai arī to var darīt mājās, ja zina ko un kā darīt. Man to darīja tuva draudzene, jo pilonidālās cistas brūce ir tādā vietā kur pats nu nekādi pat ar spoguli neredz - es jau pamēģināju.
Šeit ir vēl viens scenārijas kā tā rodas, šis ir populārākais starp spalvainajiem dupšiem. Ja es savu infekciju dabūju, visticamāk pa miegam pārāk stipri pakasot to vietu, tad matainie to dabū, ja šajā nelaimīgajā punktā izveidojas ieaudzis matiņš. Ar to pietiek lai sāktos visa tā apokalipse, kas rakstīta augstāk. Starp citu, ieauguši matiņi bieži veidojas pēc skūšanas, tāpēc, ja nepatīk spalvas uz dibena, izvēlies citu metodi, kā tikt no tiem vaļā. Pilonidālājām cistām bieži veidojas arī tā saucamie sinusi jeb atveres pa kurām nāk ārā strutas. Taču ar sinusu nepietiek, lai atbrīvotos no visām strutām, līdz ar to tas rada vairāk problēmu, nekā palīdz, jo sinuss ir kā vārti jaunai infekcijai. Turklāt šīs cistas operācijas brūces grūti dzīst, jo atrodas tādā vietā, kur saskaras ''pusmēneši'' un tur grūti piekļūst gaiss un ir silts un mitrs - ideāla vieta baktērijām. Turklāt, pēc abscesa operācijas neceri, ka viss būs beidzies. Inficētu cistu nedrīkst izņemt, bet ja vienreiz jau tā bijusi inficēta, tad ir 40% iespējamība, ka nākamo 2 gadu laikā tas notiks atkal. Tas nozīmē vēl vienu plānveida operāciju, kurā izņem šo nelaimīgo nereducējušos embrionālās attīstības atlieku. Protams, ja cista nekad nav bijusi inficēta un problēmas nesagādā, tad ar to neko nedara, lai jau ir.
Tev patiks šie raksti
Un man prieks,ka tagad viss kārtībā.
