Pozīcija – vārtsargs
Garums – 175 cm
Svars – 78 kg
Komanda – Rīgas Dinamo (Latvija, Rīga)
Dzimis – 1980. gada 31. martā (30 gadi)
Profesionāļa karjera – 1996. gads – pašlaik
Masaļskis ir viens no Latvijas labākajiem vārtsargiem. Viņš ir piedalījies Latvijas hokeja izlases sastāvā 8 Pasaules čempionātos, 3 Olimpisko spēļu turnīros, kā arī divos Olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīros un divos Pasaules čempionātos junioriem.
-Hokejs "paņem" nervus visiem spēlētājiem, bet man šķiet, ka vārtsargam jo īpaši. Ko tu dari pēc tādas smagas spēles, kad, teiksim, zaudēti astoņi vārti? Kas vislabāk palīdz atgūties pēc neveiksmes un to ātrāk aizmirst?
– Neviens hokejists pēc spēlēm nevar vakarā aizmigt un pēc smagām spēlēm vēl jo vairāk. Es reizēm līdz četriem rītā skatos televizoru vai ierokos internetā. Televīzijā visbiežāk vēroju sporta kanālus, "Discovery" vai "National geographic". Arī seriālu "Ugunsgrēks", kas ir viegls un pat interesants. Vislabāk pēc smagām spēlēm būtu darīt kaut ko, kas neatgādina hokeju. Atpūsties brīvā garā, aiziet izklaidēties, pasēdēt ar draugiem pie alus kausa, taču sezonas laikā to grūti izdarīt. Kā tu izklaidēsies, ja otrā rītā treniņš.
– Vārtsarga formas tērps sver divdesmit kilogramus, tev tajā jāpārvietojas uz ledus, vārtu priekšā veicot neērtas kustības. Cik daudz tu vienas spēles laikā zaudē no sava svara?
– No trim līdz četriem kilogramiem katrā spēlē. Bet pēc tam padzeros, paēdu, otrā dienā patrenējos un svars atgriežas. Mani brālēni reiz pamēģināja uzvilkt vārtsarga tērpu, bet ilgāk par divdesmit minūtēm uz ledus nevarēja izturēt. Ir jau grūti, īpaši pēc kritiena piecelties kājās.
– Kāpēc tad izvēlējies stāvēt vārtos? Varēji taču slaidi slidot pāri laukumam kā uzbrucējs vai vismaz aizsargs.
– Man jau no mazotnes "vilka" uz vārtiem. Pagalmā spēlējot hokeju, vienmēr stāvēju vārtos. Sākumā vecākie puiši lika jaunākajiem sargāt vārtus un man lēnā garā tas iepatikās. Kad sāku trenēties "Latvijas bērzā", biju pirmais, kas pieteicās stāvēt vārtos. Mani vecāki īpaši negribēja, ka esmu vārtsargs. Un es arī negribētu, ka mans dēls stāv vārtos. Tas ir psiholoģiski grūti, atbildība lielāka, jo aiz tevis vairs neviena nav. Ne katrs to var. Laikam jāpiemīt īpašam vārtsarga talantam. Cik sevi atceros, es tiecos uz hokeju. Kopā ar tēti gājām uz "Dinamo" spēlēm, un tas atstāja iespaidu. Nekad neesmu vēlējies kļūt par trolejbusa vadītāju vai ugunsdzēsēju. Galvā tikai hokejs. Lai varētu sākt īstenot savu sapni, nācās izturēt lielu konkursu. No divsimt puišiem uzņēma tikai trīsdesmit. Tolaik jau tikai divās vietās varēja trenēties – Sporta pilī un stadionā "Daugava". Kad nokļuvu Amerikā, treniņu laikā reizēm arī iejutos uzbrucēja vai aizsarga lomā. Mēs vienkārši mainījāmies vietām, un man šķita interesanti būt spēlētājam, bet tomēr sapratu, ka labāk māku stāvēt vārtos un tā ir mana īstā vieta
– Esmu dzirdējusi, ka šovasar jūsu ģimenē gaidāms papildinājums, otrs dēls. Vai māju arī jau esi sācis celt?
– Tieši šogad nolēmu to darīt. Patlaban ir piemērots laiks mājas celšanai, jo būvmateriāli kļuvuši lētāki. Pamati jau ielikti pirms trīs gadiem, redzēs, kā ies ar augšā sliešanu. Bet veikšu to bez liekas steigas, visu kārtīgi pārdomājot. Bērnības vasaras pavadīju Ikšķilē pie vecmāmiņas un krustmātes. Tā man ir mīļa vieta, tāpēc arī māja taps Ikšķilē. Bērniem arī labāk uzaugt ārpus Rīgas mūriem, lai var svaigā gaisā paspēlēties. Jūlijā dzims puika, un, domāju, kad viņš jau būs apvēlies, arī māja būs uzcelta. Varēšu zālienā nolikt futbola vārtus, lai abi dēli spēlē bumbu. Man jau pašam māja nav tik ļoti svarīga, jo nezinu, vai tuvākajā nākotnē būšu Latvijā. Māja vairāk ir vajadzīga manai ģimenei.
– Skatījos, ka "Dinamo" sezonas noslēguma pasākumā tu ledus laukumā izslidoji kopā ar dēlu Emīlu. Tad jau skaidrs – aug nākamais hokejists?
– Viņam ir tikai četri gadi, un domāju, ka vēl nav kur steigties. Varbūt rudenī varētu sākt trenēties uz pusslodzīti. Emīlam patīk slidot. Ziemā braucām uz Daugavas stadionu un "Lido" paslidot. Hokejs arī dēlam patīk, pagaidām spēles notiek dzīvoklī, kur jau šis tas ir sadauzīts. Viņa pretinieks esmu vai nu es, vai sieva, vai vecāmāte.
– Kā tu iepazinies ar Ievu? Vai viņa jau pirms jūsu satikšanās bija draudzīgi noskaņota pret hokeju?
– Mēs pazīstam viens otru jau ļoti sen, jo esam viena pagalma bērni. Kopā dzīvojam jau divpadsmit gadus. Viss notika, kā dažkārt filmās rāda – pirmā mīlestība kļuva par sievu. Ieva strādā lielā kompānijā par personālatlases vadītāju. Viņa ir apmierināta ar savu darbu un negrib sēdēt mājās.
