Hokejs2

Hokejs ir komand sporta veids, kuru spēlē uz ledus. Tas ir ātrākais komandu sporta veids pasaulē - spēlētāji uz slidām ir spējīgi sasniegt ļoti lielus ātrumus, bet ripas lidojuma ātrums var pārsniegt pat 160 km/h. Pēc IIHF reitinga, pašlaik spēcīgākas valstis šajā sporta veidā ir Kanāda, Zviedrija, Somija, Krievija kā arī pašreizējie Pasaules čempioni - Čehija. Hokejs ir kļuvis īpaši populārs valstīs, kurās ir vēss klimats, lai gan mūsdienās tam vairs nav īpaši lielas nozīmes, jo lielākoties tas tiek spēlēts slēgtās hallēs, nevis laukumos zem klajas debess.

2008.gads hokejam bija nozīmīgs gads, jo bija pagājuši tieši 100 gadi kopš IIHF dibināšanas. Par tās dibināšanu vienojās četras valstis - Francija, Bohēmija, Šveice un Beļģija.

Tagad nedaudz par pašu spēli.

Hokejs tiek spēlēts uz ledus laukuma. Laikā, kad spēle rit vienādos sastāvos uz laukuma atrodas 6 spēlētāji no katras komandas. Katrā komandā ir pieci laukuma spēlētāji un 1 vārtsargs. Spēles mērķis ir gūt pēc iespējas vairāk vārtus, ar speciālām nūjām sitot pa speciālu gumijas disku - ripu. Vārtus var gūt raidot ripu pretinieku vārtos, kas ir novietoti pretējā laukuma galā. To priekšā stāv pretinieku komandas vārtsargs, kuram ir tiesības ripu piespiest pie ledus. Vārti ir 122 cm augsti un 183 cm plati. Spēlētāji nedrīkst ripu vārtos iemest ar roku. Ripai jābūt 2,54 cm biezai, tās diametram jābūt 7,62 cm un tās svaram jābūt no 156 līdz 170 gramiem.

Starp pārējiem pieciem laukuma spēlētājiem parasti ir 2 aizsargiem un 3 uzbrucēji. Uzbrucēju līnijā ir viens centra uzbrucējs un divi malējie uzbrucēji - labās un kreisās malas. Spēlei drīkst pieteikt dažādu skaitu spēlētāju. Lielākajā daļā pasaules līgu komandas spēlei drīkst pieteikt 23 spēlētājus no kuriem 2 ir vārtsargi. Ziemeļamerikas profesionālajās līgās spēlei drīkst pieteikt ne vairāk kā 18 spēlētājus. Uz laukuma esošie spēlētāji bieži mainās, jo, pateicoties lielajiem ātrumiem, spēlētāji ātri nogurst. Vārtsargus komandas maina reti - pārsvarā, kad tie uz laukuma darbojas nepārliecinoši un ir ielaiduši jau vairākus vārtus. Laukuma apmales (sauktas par bortiem) palīdz ripu noturēt spēles laukumā. Tiesa, gadās, ka spēlētāji ripu pārmet pāri arī tiem. Parasti tas notiek nejauši, bet ja tas notiek apzināti, tad spēlētājam tiek piespriests sods par spēles laika vilcināšanu. Pēc tam, kad ripa ir atstājusi laukumu, spēle tiek apturēta. Tā tiek atsākta ar jaunu iemetienu.

Spēlē ir 3 periodi, katrs - 20 minūtes garš. Kad spēle tiek apstādināta, tiek apstādināts arī spēles laiks. Ir spēles, kurās noteikti jānoskaidro uzvarētājs (piem. finālspēle). Ja to pamatlaiks beidzas neizšķirti, tad tiek spēlēts pagarinājums, kurš parasti ir 5 minūtes garš. Pagarinājumā (un attiecīgi visā spēlē) uzvar komanda, kas pirmā gūst vārtus. Ja vārti tajā netiek gūti, tad notiek soda metienu sērija. Tie tiek izpildīti spēlētājam izejot vienam pret vienu uz vārtiem un cenšoties pārspēt vārtsargu. Pasaulē ir līgas, kuru noteikumos rakstīts, ka pilnīgi visās spēlēs jānoskaidro uzvarētājs. Pasaules čempionātos pagarinājumi grupu un kvalifikācijas kārtu spēlēm ir 5 minūtes gari, ceturtdaļfināliem un pusfināliem - 10 minūtes gari, bet finālam tie ir 20 minūtes gari.

Parasti uz ledus ir arī 2 līdz 4 tiesneši, kas skatās vai kāds no spēlētājiem nepārkāpj spēles noteikumus.

Lielākā daļa hokeja komandu spēlē dažādās hokeja līgās, kurās visas sezonas laikā savā starpā sacenšas vairākas komandas.

Parasti hokeja spēlē ir 2 līdz 4 tiesneši, kuri skatās vai uz laukuma esošie spēlētāji nepārkāpj spēles noteikumus. Parasti ir 2 līnijtiesneši, kuri ir atbildīgi par uzbrukuma zonas ievērošanu un pārmetieniem. Abi pārējies tiesneši rūpējas par vārtiem un visiem pārējiem noteikumiem.