Esam aktīvi! Kā neiedzīvoties traumās?8

Sasitumi ir slēgts, mehānisks mīksto audu (šajā gadījumā muskuļu) bojājums, ko radījis sitiens vai trieciens. Pēc sasituma virspusējo audu bojājumi parasti nerodas un pazīmes attīstās pakāpeniski. Sasituma pazīmes ir sāpes, traucētas sasistās ķermeņa daļas kustības un funkcijas. Sasituma izraisītā sāpju intensitāte ir tieši atkarīga no kaula, nervu un locītavas tuvuma: ja sasitums ir tuvu šīm vietām, sāpes būs izteiktākas. Sasitumu bieži vien pavada pietūkums un asins izplūdums, kas var veidoties 24—72 stundās. Ja sasitums ir liela apjoma un augstas smaguma pakāpes, mēdz novērot arī paaugstinātu ķermeņa temperatūru, kas var liecināt par iekaisīgu procesu sasituma vietā.

Lai mazinātu tūsku, skartajai ķermeņa daļai nodrošina mieru, sasistajai vietai iespējami drīz pieliek ledu vai aukstu ūdeni. Sāpju un temperatūras gadījumā primāri var lietot paracetamolu saturošus medikamentus. Ja sasituma vietā nav brūces, tuvākajās dienās var lietot lokāli uzklājamus gelus vai plāksterus ar atsāpinošu, atvelkošu un asinsizplūdumu uzsūkšanos veicinošu darbību.

Hematoma ir norobežots asinsizplūdums audos, kas rodas, kad plīst kāds traumas bojāts asinsvads, asinis neiesūcas apkārtējos audos, bet tos atstumj, veidojot dobumu. Hematoma pēc sporta traumas un kritiena var rasties zemādā, muskuļos vai zem kaula plēves. Neatkarīgi no hematomas veida var rasties sāpes, pietūkums un ādas krāsas izmaiņas.

Hematomas palielināšanos var aizkavēt vēsinoša, tūsku mazinoša komprese, piemēram, ledus komprese. Var lietot atvēsinošus gelus, piemēram, ibuprofēnu vai heparīnu saturošos gelus.

Brūce (arī nobrāzums, skrāpējums) ir ārējs mehānisks ķermeņa audu bojājums, kam raksturīgs ādas virsējo un dziļāko slāņu defekts, ko var pavadīt asiņošana un sāpes. Fizisko aktivitāšu laikā brūces biežāk rodas mehāniskā veidā — plēstas, uzberztas, durtas, sistas.

Brūces dzīšana atkarīga no tās smaguma pakāpes, organisma vispārējās un vietējās atbildreakcijas. Nelielu brūci sākotnēji var apstrādāt ar tekošu ūdeni, ūdeņraža pārskābi (H2O2), tādējādi atbrīvojot brūci no mikroorganismiem, lai novērstu infekcijas attīstību. Joda šķīduma un briljantzaļās tinktūras izmantošana var radīt kolagēnu rētu veidošanos.

Krampji biežāk rodas tieši sportistiem: sastopamība ir 1,2 gadījumi uz 1000 sacensību dalībniekiem. Maratonu un triatlonu dalībniekiem krampju izplatība ir 6—67%, bet komandu sporta veidu pārstāvju vidū šis rādītājs ir 30—50% robežās. Tā kā krampju pamatā var būt ne tikai fiziskas aktivitātes, bet arī metaboliskā disfunkcija, neiroloģiski traucējumi vai grūtniecība, tad, lai attiecīgi ārstētu, ir būtiski atrast krampju cēloni. Seruma elektrolītu un dehidratācijas teoriju krampju izcelsmē pamato šķidrumu un elektrolītu līdzsvara izmaiņas sportošanas laikā. Pētījumā, kurā novēroja sportistu treniņus (viens no rādītājiem bija svīšana), tika pierādīta nātrija, kālija, magnija un hlora, dažkārt arī kalcija samazināšanās asinīs, šķidrumu pāreja starpšūnu telpā no iekššūnu telpas; ķermeņa masas, asiņu un plazmas apjoma samazināšanās atbilst elektrolītu un dehidratācijas teorijai. Bez elektrolītu un dehidratācijas teorijas literatūras avotos minēta arī mainītās neiromuskulārās darbības teorija, ko pamato pastiprināta alfa–motoro neironu darbība un izmainīta refleksu aktivitāte, tādējādi izsaucot krampjus lielākajās muskuļu grupās, īpaši saspringušu un saīsinātu muskuļu šķiedrās. Izmaiņas neiromuskulārajā darbībā sekmē nogurums muskulatūrā un neirālajā sistēmā (saspringts treniņu grafiks, augsts stresa līmenis u.c.).  Šobrīd tiek izvirzīta vēl trešā krampju rašanās teorija — mīksto audu teorija, taču vēl nepieciešami pētījumi, tomēr šo teoriju izvirza, atsaucoties uz COL5A1 (V tipa kolagēns alfa 1) saistību ar krampju rašanos noteiktā atskaites periodā. Lai gan krampju izcelsmes teorijas ir vairākas, krampju novēršanas terapijas veidi visām ir līdzīgi.

Terapeitiskas nemedikamentozās ārstēšanas metodes pēc muskuļu/sporta traumām

Atpūta starp vingrinājumiem vai pauzes treniņu gaitā, lai muskuļos neveidotos pārāk liels stress (brīdī, kad parādās krampji, vislabāk ir treniņu pārtraukt un ļaut muskulim atjaunoties). Treniņiem jābūt mazāk intensīviem, īsākiem, jāsaudzē traumas skartie muskuļi (jāveido treniņu programma ar samazinātu slodzi). Pirms treniņa obligāta ir iesildīšanās un optimāla muskuļu stiepšana. Treniņa sākumposms ne tik intensīvs kā parasti, tā temps — lēnāks. Muskuļu stiepšana (krampju gadījumā muskuļus pēc treniņa iesaka stiept ilgāk, treniņā iesaistītās muskuļu grupas stiept pilnā garumā. Muskuļu stiepšana var atjaunot fizioloģisko līdzsvaru starp kairinājuma un inhibējošā impulsa pārvadi, kavējot alfa–motoneironu, ko izraisa cīpslu aktivācija). Hiperventilācija — viens no iedarbīgākajiem veidiem, kā atbrīvoties no šāda veida simptomiem. Dziļa, regulāra elpošana ar intervālu 20—30 × minūtē). Ledus kompreses, masāžas, muskuļu sildīšana (krampju gadījumā), staigāšana u.c. var uzlabot muskuļu stāvokli, mazināt tūsku un sāpes, atbrīvot no sasprindzinājuma.