Sveiki,spocēni!! Nolēmu padalīties ar savu pieredzi bērnu psihiatriskajā nodaļā.
Viss sākās ar to,ka man 16.gados sākās spēcīgas galvassāpes,ar tām cīnījos divus gadus,no sākuma man palīdzēja medikamenti,bet vēlāk sāpes palika vēl spēcīgākas,un pat nekādi medikamenti man vairs nelīdzēja,es izmēģināju visdažādākās zāles,braucu divas reizes veikt magnētisko rezonansi,bet tur rādīja ka viss ir kārtībā..Kad man bija 17.gadi, 2014.gada Aprīļa sākumā ģimenes ārsts man uzrakstīja nosūtījumu uz 17.nodaļu,no sākuma man nebija nemazākās nojausmas kā tur varētu būt,man likās ka tur būs tāpat ka citās slimnīcās,bet tur viss bija daudz ,daudz savādāk..
Pienāca 21.Aprīlis,es kopā ar mammu devos uz slimnīcu,protams ,man līdz bija mobilais telefons,dators,austiņas..Es iegāju kabinetā pie savas ārstējošās ārstes,es viņai visu izstāstīju,viņa man uzreiz pateica,ka man ir depresija. Pēc tam kopā ar mammu devāmies citā kabinetā,tur bija jāparaksta dokumenti par iestāšanos nodaļā,es sāku lasīt,tad izlasīju ka tur nedrīkst izmantot telefonus,datorus utt. Es par to biju šokā.
Tad nu visbeidzot mani ieveda nodaļā,man noņēma gan datoru,gan telefonu.Es pamanīju ka durvīm nav roktura,arī dušas telpā un tualetē aizslēgties nevarēja,tur pat nebija spoguļa..Man no tā visa sākās panika,un es sāku traki raudāt,es tur negribēju palikt.
Palāta kurā ievietoja mani bija vēl 2.meitenes.Pirmās 3.dienas es gulēju palātā,man stipri sāpēja galva,man bija slikti,man deva antidepresantus,bet viņi galvassāpēm nepalīdzēja,man arī deva stipras miega zāles,kad tās izdzēru,pēc 5.min. jau biju aizmigusi.Pēc 3.dienām man nomainīja antidepresantus,protams,arī tie man nelīdzēja. Pirmās 4.dienas katru rītu man ņēma asins analīzes.
Vēlāk jau es iepazinos ar citiem pacientiem kas tur bija,patiesībā daži cilvēki tur bija ļoti sakarīgi,ar kuriem pat varēja labi komunicēt. Tur bija televizors,visi skatījās Misteru Bīnu,katru dienu,es to filmu jau zinu no galvas.
Bija bērni kas no turienes visādos veidos mēģināja aizbēgt,izsitot logam stiklu,vai vienkārši ar šķērēm mēģinot atvērt logu,bija arī tādi kuriem tas izdevās un vienkārši aizbēga.Bija tādi kas graizīja vēnas,viena no meitenēm bija nozagusi šķēres ,nogrieza sev matus,atstāja tos zem spilvena un aizbēga no nodaļas.
Pēc 4.dienām pie manis bija psihoterapeite,pie kuras es gāju uz drāmas terapiju,šī terapija man ļoti patika,lielākoties mēs tur runājām un zīmējām.
Bija 5.reizes jāiet arī pie psiholoģes,man paveicās ar savu psiholoģi,bija ļoti saprotoša,vienīgais kas viņai nepatika,bija tas,ka es biju ietiepīga un negribēju zīmēt,kā attaisnojumu es izvēlējos to,ka nemāku zīmēt,nepatīk zīmēt.
Ciemos tur drīkst nākt tikai ģimenes locekļi. Pie manis divas reizes bija krustmāte,bet viņu negribēja laist nodaļā kad viņa atnāca pirmo reiz,otrajā reizē viņu ielaida. Ārā pastaigāties laiž tikai tad,ja ir kāds no ģimenes,pie manis bija māsa,tad es tiku ārā pastaigāties. Nodaļā baro 4.reizes dienā,es to ēdienu ēdu negribīgi,par to mani lamāja māsiņas,viena no māsiņam man pat par to iesita pa kaklu,protams,viņai pēc tam bija nepatikšanas. Tur nedeva dakšas,jāēd bija ar karotēm.Māsiņas piedraudēja man ,ja es needīšu,tad atstās mani uz 2.-3.mēnešiem nodaļā,viņas pat bija izdomājušas to,ka man ir anoreksija. Kopumā,man no māsiņām patika tikai viena,visas pārējās bija tik ļoti NĒ.. Vienai no māsiņām bija iedota iesauka Dora,jo viņa tiešām līdzinājās tai meitenei no multfilmas ''Dora the explorer''. Tad bija arī māsiņa kura uz darbu gāja ar netīriem matiem,un vienmēr mazgājās nodaļas dušā,vēl viņa vislaik lika puzles,viņai neinteresēja ko dara bērni,viņai par visu svarīgākas bija tikai un vienīgi puzles,kad kāds piegāja pie viņas puzlēm,viņa vienkārši sāka bļaut,īsāk sakot ļoti valdonīga māsiņa.
Mana ārstējošā ārste,jā,nav komentāru,viņai neinteresēja kā es jūtos,katru rītu kad viņa mani izsauca uz savu kabinetu,prasīja tikai un vienīgi par skolu un viss.
Galu galā es tur biju 21.dienu. Kad izrakstījos nekas īpaši daudz nebija mainījies,man uzlabojās miegs,bet galvassāpes man nerimās. Man konstatēja iedzimto depresiju.Depresija ir smaga slimība,tāpēc priecājaties par dzīvi,priecājaties par visu kas jums ir,pateicaties Dievam par visu,es nevienam nenovēlu saskarties ar depresiju.Atbraucot mājās ar galvassāpēm cīnījos vēl trīs mēnešus,kad visbeidzot atradu zāles kas man ļoti palīdzēja..
Tas bija ļoti smags laiks manā dzīvē..
Pēc tam manā dzīvē arī daudzkas mainījās,es vairs nebiju tik agresīva kā agrāk,es paliku mierīgāka,es iepazinos ar jauniem cilvēkiem,es vairs nekontaktējos ar draugiem,ar kuriem pirms tam kontaktējos,jo sapratu,ka viņi mani tikai noved no ceļa. Es nomainīju skolu,man uzlabojās atzīmes,esmu kļuvusi dzīvespriecīgāka,atkal sāku pievērsties skrituļslidošanai.
Es,protams ,nenovēlu tur nevienam nonākt,jo tā vide ir kā ir,tur ir daudz savādāk nekā liekās,tas viss kas tur notiek ir skarbi,arī man ir žēl to māsiņu kas tur strādā ,jo viņām bieži nākās sastapties ar agresivitāti pret sevi.
Tā kā šis ir mans pirmais raksts,neesam skarbi.. :))