1. Par Senās Grieķijas periodu tiek uzskatīts laikposms no pirmajām Olimpiskajām spēlēm 776. gadā p.m.ē. līdz Aleksandra Lielā nāvei 326. gadā p.m.ē. Olimpisko spēļu tradīciju esot iedibinājis mītiskais varonis Herakls. Tā vēsta sengrieķu mīti, taču pirmās dokumentētās liecības attiecas uz laikposmu 884.-828. gadi p.m.ē. Spēļu nosaukums radies no vietas, kur tās norisinājās - Olimpijā. Tur atradās arī Zeva templis un tika izbūvēts stadions spēļu norisei.

2. Obligāts pamatnosacījums Olimpisko spēļu laikā bija vispārējs pamiers. Kategoriski tika aizliegti kari un dažādi konflikti. Saistīt Olimpiskās spēles ar politiku skaitījās milzīgs ētikas pārkāpums. Sākumā, pirmās 13. spēles notika vienu dienu, jo tajās bija iekļauta tikai viena disciplīna – stadija skrējiens. Vēlāk Olimpisko spēļu kalendārā parādījās arī citas disciplīnas un spēļu ilgums palielinājās līdz piecām dienām (no 724. gada p.m.ē.).

3. Tās sākās pirmajā pilnmēnesī pēc vasaras saulgriežiem. Sacensības notika 4 dienas, pēdējā tika atlicināta atlētu apbalvošanai un dzīrošanai. Olimpiskajās spēlēs piedalīties drīkstēja tikai hellēņi, kuri nebija pakļauti pilsoņu tiesību atņemšanai. Tikai kā skatītājiem spēlēs piedalīties bija atļauts barbariem (antīkajā Grieķijā – cilvēki, kas slikti runāja grieķiski) un Demētras (zemes dieviete, dieviete-māte) priesterienēm. Visām pārējām sievietēm tika aizliegts apmeklēt Olimpiskās spēles pat kā skatītājām, tomēr sieviete varēja kļūt par spēļu uzvarētāju (atsūtot uz spēlēm savus kaujas ratus - uzvarētājs bija nevis braucējs, bet gan pajūga īpašnieks). Romas impērijas laikā organizatoriem Olimpiskajās spēlēs bija jāatļauj piedalīties arī romiešiem.

4. Lai varētu sākt startēt spēlēs, sportistam bija jāzvēr, ka vismaz mēnesi ir centīgi trenējies. Tad bija jāmēģina kvalificēties, pierādot, ka ir cienīgs startēt šāda līmeņa sacensībās. Atlēti, kas sākumā bija tikai aristokrāti šīs sacensības uztvēra kā upuri dieviem. Uzvarētājus noteica tiesneši „ellanodiki“, kuri atšķirības dēļ valkāja īpašas purpursarkanas mantijas un pulcējās atsevišķā ložā. Kārtību nodrošināja īpaša spēļu policija. Uzvarētāji tika apbalvoti ar olīvju vainagu. Citu balvu nebija, kā vien gods būt uzvarētājam, iespēja uzkāpt uz trijkāja paaugstinājuma, turot rokās palmas zaru un baudīt vispārēju cieņu.

5. Kad pēc Aleksandra Lielā nāves (323. gadā p.m.ē.) Romas impērija pakļāva Grieķiju un kristietība kļuva par Romas impērijas vienīgo valsts reliģiju, kad sākās vispārējā pagānisma iznīdēšana, Olimpiskās spēles tika aizliegtas un Olimpijas Zeva templis nodedzināts.

6. Stadija skrējiens. Sportisti skrēja no viena stadiona gala līdz otram “pa pliko”. Distances garums skaitījās 1 stadijs (192 m). Līdz 724. gadam p.m.ē. Olimpiādēs bija tikai šis viens sporta veids.

7. Dubultskrējiens. Šī sacensību disciplīna parādījās 14. Olimpiskajās spēlēs (724. gadā p.m.ē.) Šī bija divu stadiju (384 m) distance. Sportisti skrēja līdz stadiona galam un atpakaļ uz starta vietu.

8. Garā distance. Kā sacensību disciplīna ieviesta 15. Olimpiskajās spēlēs (720. gadā p.m.ē. ) Šī bija septiņu stadiju (1344 m) distance. Dažās Olimpiskajās spēlēs šī distance tika palielināta pat līdz 24 stadijiem (4608 m).

9. Dūru cīņa (bokss). Kā sacensību disciplīna ieviests 23. Olimpiskajās spēlēs, 688. gadā p.m.ē.. Nekādi tvērieni, rāvieni un grūdieni pieļauti netika, drīkstēja tikai sist ar rokām. Lai mazinātu sportistu ievainojumu varbūtību, rokas tika apsaitētas ar ādas siksnām. Šajā disciplīnā sportistiem ļāva ņemt pārtraukumu un nedaudz atpūsties.

10. Pankrations. Šajā cīņas veidā, pretēji dūru cīņai, tika pieļauti gan sitieni ar rokām, gan tvērieni un metieni. Kā sacensību disciplīna ieviests 33. Olimpiskajās spēlēs 648. gadā p.m.ē..