Alerģija.4

Ziedputekšņi

Par alergēnu var būt sekojoši augi:

- koki un krūmi - bērzs, alksnis, lazda, ozols, kļava, papele, osis, goba un citi;

- graudzāles - timotiņš, auzene, skarene, kviešu zāle, ugunsgrēks, rudzi, griķi, kvieši un citi;

- nezāles - pienene, kaņepe, nātre, vērmele, gundega un citas.

Saskaņā ar šo augu ziedēšanas laiku iedala trīs alerģisko slimību saasināšanās periodus: pirmais – pavasarī, koku ziedēšanas laikā (aprīlis, maijs), otrais – vasarā, (putekšņi un graudaugi - jūnijs, jūlijs), trešais – rudenī (nezāļu putekšņi augusts- oktobris).

Dzīvnieku alergēni

Visbiežāk alerģiju rada suņu un kaķu ādas daļiņas, kā arī spalvas un vilna, ko izmanto mēbeļu un spilvenu pildījumiem. Tāpat var būt alerģiska reakcija arī uz dzīvnieku siekalām un urīnu. Īpaši bīstami ir kaķi, kā īsspalvaini, tā garspalvaini. Par biežāku alerģijas iemeslu kļūst kukaiņi – īpaši mājas putekļu ērcītes un tarakāni, nedaudz mazāk kodes, skudras u.c. kukaiņi.

Pārtikas alergēni

Neskatoties uz to, ka alerģija var attīstīties pret jebkuru pārtikas produktu, izplatītākie alergēni ir piens, olas, zivis, vēžveidīgie, soja, kvieši un rieksti, īpaši zemesrieksti.

Ir arī krusteniskā alerģija, kas ir vena alergēna sekas. Piemēram, cilvēks, kam ir alerģija pret zemesriekstiem, var kļūt alerģisks arī pret citiem pākšaugiem, tai skaitā zirņiem, sojas pupiņām, lēcām. Tāpat cilvēkiem, kam ir alerģija pret meloni, var ar laiku attīstīties alerģija pret gurķiem un ķirbi, kā arī, ja ir alerģija pret garnelēm, cilvēki var kļūt alerģiski arī pret krabjiem.





Dažiem attīstās alerģija pret sulfītiem – ķīmiskām vielām, kas tiek izmantoti ēdiena krāsas saglabāšanai, piemēram, žāvētiem augļiem un dārzeņiem. Reakcija izpaužas kā apgrūtināta elpošana vai šoks pēc ēdiena, kas satur sulfītus. Sulfīti var radīt arī smagas astmas lēkmes.

Sēnīšu alergēni

Sēnes ir mikroorganismi, kas mīt gan telpās, gan arējā vidē. Telpās sēnītes galvenokārt sastopamas vecajā sienu apdarē, gaisa mitrinātājos, vannas istabās, uz vannas aizkariem, santehnikā, atkritumu kastēs, konteineros ar pārtikas paliekām, mitros pagrabos.

Ārējā vidē sēnītes ir plaši izplatītas. Tās var būt gaisā, augsnē, sālsūdenī, saldūdenī. Alerģiskas slimības paasinājumu var radīt pastaiga pa mežu, dārzu, tā var parādīties pēc siena, graudaugu, lapu grābšana, īpaši mitrā un siltā vasarā vai rudenī pēc lapkriša.

Ir svarīgi zināt vai nav alerģija no sēnītēm – mikroorganismiem, jo šādai personai var būt alerģija arī pret pārtikas produktiem, kuru pagatavošanas procesā tiek izmantota fermentēšana: piena produkti (jogurts, krējums, daži mīkstie sieri - Rokforas, Kamambēra, Čedaras), raugs un izstrādājumi, kas izgatavoti no mīklas (svaigi cepta kviešu un rudzu maize, smalkmaizītes), kāposti, žāvēta gaļa vai zivis, alus, bezalkoholiskie dzērieni u.c. Daži cilvēki, kuriem ir alerģija pret sēnītēm nepanes penicilīna grupas antibiotikas.

Vīrusi un baktērijas

Daži vīrusi un baktērijas veicina alerģisku slimību attīstību un var sarežģīt to gaitu. Īpaša loma ir Zeltainajam stafilokokam, kas bieži mīt uz cilvēku ādas, kas slimo ar atopisko dermatītu. Šis mikrobs var ne tikai izraisīt čūlas uz ādas, bet arī pastiprina un uztur ādas iekaisumu.

Alerģija un ekoloģija

Ir zināms, ka alerģiju izplatība ir saistīta ar vides piesārņojumu. Smogs bērniem var izraisīt klepu, bronhiālās astmas lēkmi. Automašīnu izplūdes gāzēm ir kairinošs efekts uz acu un elpceļu gļotādu.

Arī mājā cilvēku apdraud dažādi ķīmiski gaisa piesārņojuma avoti:

- cilvēka darbības produkti;

- gāzes plīts, krāsns, kamīns, petrolejas un elektriskie sildītāji;

- celtniecības un apdares materiāli (sintētiskās tapetes, līme, laka, linolejs, grīdas segumi un audumi, kas satur gaistošas organiskās vielas - formaldehīdu).

Tādējādi alerģiskas slimības uzskatāmas par jutīgāko gaisa piesārņojuma indikatoru.

Alerģijas simptomi



Alerģija var noritēt šādās formās:

- elpošanas orgānu alerģija;

- elpceļu alerģija;

- alerģisks konjunktivīts;

- alerģiskais dermatīts;

- alerģiska kuņģa – zarnu trakta saslimšana;

- anafilaktiskais šoks.

Respiratoro alerģiju rada alergēni, kas atrodas gaisā gāzu vai sīku putekļu veidā – aeiroalergēni. Nonākot saskarē ar elpošanas ceļu gļotādu, šie alergēni rada simptomus, kas raksturīgi respiratorām (elpošanas orgānu) saslimšanām – šķaudīšana, nieze degunā, ūdeņaini izdalījumi no deguna, klepus, trokšņi plaušās, sēkšana. Alerģisks rinīts (iesnas un bronhiālā astma) ir galvenās respiratorās alerģijas izpausmes.

Elpošanas ceļu alerģijas simptomi ir ļoti līdzīgi saaukstēšanās simptomiem, raksturīgākās alerģijas iezīmes:

- ķermeņa temperatūra ir normāla;

- izdalījumi no deguna ir caurspīdīgi un šķidri;

- šķaudīšana ir bieža un daudzkārtēja;

- simptomi ilgst daudz ilgāk kā saaukstēšanās gadījumā.

Aeiroalergēni var būt arī alerģiska konjunktivīta iemesls, tā simptomi:

- dedzināšanas sajūta acīs;

- acu asarošana.

Ādas alerģiskas reakcijas sauc par alerģiskām dermatozēm. Tās var izsaukt dažādi alergēni: pārtikas produkti un aeiroalergēni, metāli un mājsaimniecības ķīmiskie līdzekļi, kosmētika un medikamenti. Tie var tieši iedarboties uz ādu, kā arī nonākt organismā caur elpošanas ceļiem, kuņģa zarnu traktu, ar injekcijām vai insektu kodumiem.

Galvenie alergodermatožu simptomi:

- nieze un ādas apsārtums;

- izsitumi uz ādas ekzēmas veidā;

- ādas lobīšanās;

- ādas sausums;

- pietūkums;

- tulznas.

Ļoti izplatīta ir arī kuņģa zarnu trakta alerģiska reakcija uz pārtikas produktiem un medikamentiem. Tās simptomi:

- slikta dūša;

- vemšana;

- caureja (diareja);

- aizcietējums;

- lūpu, mēles tūska (Kvinkes tūska);

- zarnu kolikas.

Anafilaktiskais šoks – visnopietnākā no alerģijas izpausmēm. Pēc saskarsmes ar alergēnu organismā anafilaktiskais šoks var notikt intervālā no dažām sekundēm līdz piecām stundām. Anafilaktiskā šoka pazīmes:

- samaņas zudums;

- pēkšņs elpas trūkums;

- krampji;

- izsitumi pa visu ķermeni;

- vemšana;

- nekontrolējama/piespiedu urinēšana un defekācija.

Ja parādās šādi simptomi nekavējoties nepieciešama neatliekamā medicīniskā palīdzība. Biežākie anafilaktiskā šoka iemesli ir insektu kodumi un medikamenti.

Alerģijas diagnostika

Ir dažādas alerģijas diagnostikas metodes. Pareizu diagnozi var noteikt tikai pēc kompleksas izmeklēšanas veikšanas, bet nekad pēc vienas analīzes rezultātiem. Izmeklēšana sākas ar alergologa konsultāciju. Ārsts iztaujā par sūdzībām, slimības sākumu, tās attīstību, par provocējošiem faktoriem, par līdzīgām alerģiskām saslimšanām ģimenes lokā, par sadzīves un darba apstākļiem utt. Pēc sarunas ārsts nozīmē nepieciešamās diagnostikas metodes.