Lauris Reiniks - Kā izkusis krīts. Izkusis krīts?Mēs visam pieejam ļoti radoši.
Bīstamas. Bīstamas tendences Latvijas mūzikā. Šogad burtiski viena pēc otras topus iekaro dziesmas ar pilnīgi bezjēdzīgiem vārdiem. Es esmu no tiem vecā kaluma vīriem, kas joprojām tic, ka dziesmai ir jānes sevī kaut kāds svarīgs ziņojums, ka dziesmas autoram un izpildītajam ir jāvēlas kaut ko pasacīt ar savu skaņdarbu, nevis tikai pakārtot savārstījumu ērtam un lipīgam meldiņam. Esmu izvēlējies trīs spilgtākos tēlus:
Lauris Reiniks - Kā izkusis krīts Izkusis krīts? Es jau saprotu, ka Freimanis un Reiniks ir čomi, bet būt par draugu tomēr nenozīmē iedziedāt visu, ko otrs prāta apmiglojumā uzrakstījis. Varbūt draudzība nozīmē taktiski norādīt uz otra neveiksmi un censties to palīdzēt izlabot. Es to redzu tā: brīdī, kad Freimanis Reinikam iedeva šīs dziesmas vārdus, Reinikam bija jāpaskatās cieši drauga acīs un jāsaka: "Pirms dažiem gadiem es ar tevi kopā startēju Eirovīzijā, mums bija trio MUŠA. Šķiet, mēs visi guvām mācību. Mēs esam draugi kopš piektās klases. Mēs esam visādiem sūdiem izgājuši cauri... Bet, Mārtiņ... Šitādu mēslu es no tevis negaidīju. Nezvani man vairs."
Jānis Stībelis - Glāze Piena Stībelis man vienmēr ir paticis, jo viņam piemīt izcila īpašība - viņš nekad nepadodas.
Atceros kā viņš savulaik izmisīgi mēģināja pakļaut Latvijas mūzikas tirgu ar savu "stabilā pop mākslinieka tēlu", bet cieta neveiksmi (lasi: diskus pirka tikai ģimene un draugi). Pēc tam viņš nomainīja vārdu uz Džejs Stīvers un bija sataisījies iekarot starptautisku slavu. Še tev, atkal nekā! Tad nu tagad, reinkarnējies atpakaļ Jānī, viņš nāk klajā ar kompozīciju par pārtikas precēm. Varbūt būtu vērts piezvanīt dažiem piena kombinātiem, kas zi, moš atlec piķīts. Un ja nu tiešām atlec, tad nākamajā albūmā varam gaidīt dziesmas "maizes ņuka" un "pusžāvētā servelāde". Dzelzs jākaļ kamēr karsta.
Andris Ērglis un Cacao - Ripoja Akmens Šis gabals ir tipisks stāsts par to, kas notiek ar dziedātaju pēc tam, kad viņš ir piedalījies populārā konkursā. Viņam uzreiz jānāk klajā ar jebkādu dziesmu, vienalga cik bezjēdzīgu, lai apmierinātu konkursa mirkļa radīto pieprasījumu. Nav nekādas starpības vai iedziedāt ripojoša akmeņa pārdomas vai gumijas zābaku serenādi. Tauta apēdīs un, cepot garāžā sašlikus, normāli ietusēs pie Jaunā Viļņa atraugu muzona. Citējot Armandu:
Kāda starpība ko viņi dzied? No pāris skrūvēm man ir galvā vate. Es esmu tādā pālī, ka neredzu pat viņu sejas. (..) Man jau galvenais ir dejas.
Izdzirdot šādus skaņdarbus, pārņem nepatīkama, aizvainojoša sajūta, ka es kā klausītājs tieku uzskatīts par dauni, jo kāds gan vēl cits iemesls būtu nekautrējoties izdot šādus atkritumus?
Kurš to visu aizsāka? Es nezinu. Bet, mēģinot atbildēt uz šo jautājumu, vienmēr atceros Vilni no Z-Scars talajā 2005. gadā:
Varbūt, ka vilnis nāks
Varbūt virsū man šļāks
Varbūt sev līdzi raus
Varbūt viss manī kļūs sauss
