Virdžīnija Vulfa6

Liela ietekme Vulfas bērnības attīstībā bija viņas tēva sakariem ar literatūras augstākajām aprindām, kas nodrošināja ģimenes mājā milzīgu bibliotēku, no kuras Virdžīnija un viņas māsa Vanessa tika skolotas angļu klasiskajā literatūrā. Savukārt viņu brāļi ieguva formālu izglītību.

Viņas mātes pēkšņā nāve 1895. gadā, kad Virdžīnijai bija 13 gadu, un drīzā pusmāsas Stellas nāve pēc 2 gadiem noveda pie pirmā no vairākiem meitenes nervu sabrukumiem. Viņas tēva nāve 1904. gadā izraisīja vislielāko sabrukumu, un neilgi pēc tam viņa tika ievietota psihiatriskajā slimnīcā.

Vairāki modernie eksperti (ieskaitot viņas māsas dēlu, biogrāfu Kventinu Bellu) Vulfas biežos depresijas un sabrukuma periodus vaino pie meitenes brāļu nodarītajiem seksuālajiem pāridarījumiem, kurus viņa un māsa Vanessa pārcieta bērnībā. Visu mūžu Vulfu nomocīja krasas garastāvokļa maiņas. Lai gan šī nestabilitāte ļoti ietekmēja viņas uzvedību un sociālo dzīvi, viņas literārās iemaņas no tās necieta. Pēc nāves Virdžīnijai diagnosticēja maniakālo depresiju, slimību, kas paspilgtināja viņas darbus, attiecības un dzīvi, un beigu beigās noveda pie pašnāvības.

1912. gadā Virdžīnija apprecējās ar Leonardu Vulfu. Kopā viņi nodzīvoja 29 gadus. Viņiem bija īsta ''garīgas sapratnes un emocionāla atbalsta'' savienība. Pastāvēja uzskats, ka tikai ar Leonarda atbalstu, rūpēm un iejūtību Virdžīnija varēja atraisīt savu rakstnieces talantu. Viņai piemita apbrīnojama spēja pilnībā iemiesoties savu varoņu garīgajā pasaulē. Leonards bija jebkura viņas darba pirmais lasītājs un kritiķis – sākot no īsas recenzijas un beidzot ar romānu. Virdžīnija svēti ticēja viņa kritikai un allaž ņēma vērā ieteikumus. (Attēlā – Leonards Vulfs)

1923.gadā jau slavu ieguvusī Vulfa sāka rakstīt savu ievērojamo darbu ‘’Deloveja kundze’’. Virdžīniju mocīja dziļa depresija, kas bija saistīta ar nervu slimību un augošu neapmierinātību ar dzīvi. Viņas samocītajā galvā pamazām veidojās stāsts par respektablu, precētu dāmu misis Deloveju, kas gatavojas svētku vakaram, lai gan jūtas dziļi nelaimīga

Virdžīnija Vulfa bija ļoti skaista, viņa piesaistīja daudzu uzmanību, taču ar īstu mīlestību apveltīja tikai savu vīru Leonardu. Viņa augsti vērtēja draudzību un bieži no sirds aizrāvās ar savām draudzenēm. Ar vienu no tām – Viktoriju – Virdžīnija draudzējās teju visu mūžu.

Vulfu pārim savu bērnu nebija, un Virdžīnija to ļoti pārdzīvoja. Viņa ārkārtīgi mīlēja savus daudzos māsas un brāļa bērnus, īpaši Džulianu – jauno un perspektīvo dzejnieku. Taču Džulians 1938.gadā gāja bojā pilsoņu karā Spānijā. Rakstniece ar grūtībām atlaba no bēdām – viņai šķita, ka viņas pieķeršanās kādam nes šim cilvēkam nelaimi.

Viņa iegrima darbā, rakstot savu jauno romānu ''Starp aktiem'', par spīti iedragātajai veselībai , karam un bombardēšanai, arī draugu bojāejai. Viņu arvien biežāk mocīja drūmas halucinācijas, nakts rēgi, murgi, un ārsti uzstāja, ka viņa jāpārvieto uz psihiatrisko dziedinātavu. Virdžīnija visiem spēkiem pūlējās ar savām kaitēm tikt galā pati un nevēlējās apgrūtināt radiniekus.