Aristotelis.
Nē, mīļie, šeit runa nebūs par šī portāla lietotāju Aristoteli, bet pavisam vienkārši par iespējams slavenāko domātāju pasaulē. Es mēdzu teikt, ka dižie runātaji iedalāmi divās kategorijās - filozofi un fizolopi. Ja mans uzskats nav maldīgs, tad Aristotelis ir Filozofs ar lielo burtu. Pieminam viņa vārdu biežāk, nekā citus, piemēram laikabiedrus Platonu un Sokrātu. Aristotelis dzimis 384. gadā p.m.ē. Stagīras pilsētā, Egejas jūras krastā, miris 322. gadā p.m.ē.. Viņa tēvs Nīkomahs bija Maķedonijas valdnieka Aminta III galma ārsts.
Pēc tēva nāves Aristotelis dzīvoja nomaļā pilsētiņā kur nebija lielu iespēju iegūt labu izglītību, tādēļ 17.g. vecumā Aristotelis devās uz Atēnām un sāka mācīties Platona nodibinātajā akadēmijā.
Te Aristotelis mācījās apmēram divdesmit gadu. Abu domātāju attiecībās valdīja dziļa cieņa. Platons dēvējis Aristoteli par savas skolas “prātu”, bet Aristotelis izteicis domu, ka sliktiem cilvēkiem nevajadzētu ļaut pat slavēt Platonu. Tomēr vairākos teorētiskos jautājumos, it īpaši tajos, kas skar pasaules uzskatu, abu filozofu nostāja ir jūtami atšķirīga. Netrūkst nostāstu par to, ka Platons bijis ļoti neapmierināts ar to, ka viņa skolniekam dažkārt mēdz būt citāds viedoklis. Savukārt Aristoteļa teicienu “Nikomaha ētika”, ka ideju mācību viņam radījuši tuvi ļaudis taču pienākums liek viņam dot priekšroku patiesībai, daži pētnieki interpretē kā Aristoteļa noraidošu nostāju pret Platona mācību kopumā.
Kādu laiku izcilais domātājs dzīvojis Mitilēnā Lesbas salā, kur turpināja nodarboties ar zinātni, it īpaši ar jūras dzīvnieku pētījumiem. Pēc tam Aristotelis atkal dzīvoja Maķekonijā kur pēc valdnieka Filipa lūguma audzināja un izglītoja viņa dēlu Aleksandru.
Kad Aleksandrs karagājienos aizņemtā tēva prombūtnes laikā 16.g. vecumā sāka aktīvāk nodarboties ar valsts lietām, viņam vairs nebija laika un varbūt vēlēšanās turpināt mācības. Tādēļ Aristotelis vairākus gadus 339-336.g.p.m.ē. atkal pavadīja Stagīrā.
Aristotelis Atēnu priekšpilsētā Likija Apolona tempļa tuvumā izveidoja jaunu izglītības un pētniecības centru, kur lekcijas notika apjumtā galerijā. Te nodarbojās ar daudzām zinātņu nozarēm- loģiku, ētiku, dabas zinātnēm, vāca materiālus par polisu satversmēm un veica daudz citus pētījumu iesaistot šajā darbībā arī skolniekus.
323-322.g.p.m.ē. Atēnās sākās rīdīšanas kampaņa pret Aristoteli un citiem Maķedonijas draugiem. Aristoteli apsūdzēja necieņā pret dieviem. Tāpēc filozofs atcerēdamies Sokrāta likteni, uzskatīja par prātīgāku mainīt dzīves vietu, lai kā pats teica “lai pasargātu atēniešus no vēl viena nozieguma pret filozofiju”. Viņš pārcēlās uz Eubojas salu un tur drīz nomira (322.g.p.m.ē.). Saskaņā ar paša vēlēšanos viņš apglabāts Stagirā.
Aristotelis atstāja Atēnas steigā, nepaguvis sakārtot un sistematizēt savus rakstus acīmredzot nedomādams, ka šķiras no tiem uz visiem laikiem. Daudzi lielā domātāja sacerējumi aizgāja bojā. Saglabātos rokrakstus Aristoteļa skolnieki rūpīgi sargāja un ar lielu bijību salika kopā šos tekstus, neko tajos negrozīdami un nelabodami. Šādas rīcības dēļ nākamās paaudzes saņēma tādu mantojumu, kur līdzās gataviem, rūpīgu noslīpētiem darbiem sastopami mazāk izstrādāti lekciju teksti, melnraksti un uzmetumi, kuriem vēl nav galīgās korekcijas.
Pasaules gudrie. 1. daļa.1
67
1
Aristoteļa ētikas filozofija - “Nikomaha ētika”. Aristotelis rakstīja daudz un par dažādiem jautājumiem. Jaunībā, mācīdamies pie Platona, viņš sacerēja arī dialogus .Tie darbi, kas tapuši viņa mūža brieduma gados, veltīti gan loģikai, gan arī filozofijas vispārīgajām problēmām - vairākos darbos apskatīti dabas zinātņu, psiholoģijas, politikas, estētikas un ētikas jautājumi. Aristotelis ar saviem darbiem ētikas jomā turpina Akadēmijā aizsāktās diskusijas par ētikas jautājumiem. Tiklab Platona, kā Aristoteļa uzskatos atsevišķa cilvēka laime nav šķirama no visas polisas laimes, tomēr Aristoteļa ētikā cilvēks ir vairāk atbildīgs par savu laimi nekā Platona ideālās polisas pilsonis. Bez tam Aristotelis ne tikai atsaucas uz tradicionālo gudrību, bet arī lielā mērā to padziļina un vispārina. Tā piemēram, domu par mēra izjūtas nepieciešamību var rast jau Homēra darbos, tā pati doma parādās arī tā saucamo septiņu gudro uzteikumos, toties Aristotelis teorētiski vispārina šo tradicionālo gudrību un padara to par vienu no savas ētikas mācības pamatatzinumiem. Aristotelis uzskatāms par pirmo zinātnieku, kuram ētika jau ir atsevišķa zinātne, nodalījusies no filozofijas un daļēji arī no politikas. Viņš visai pamatīgi izstrādā arī noteiktu ētikas jēdzienu sistēmu, kura izteikta vairāk vai mazāk precīzos un viennozīmīgos terminos. Ētiku, tāpat kā politiku, Aristotelis nošķir no teorētiskajām zinātnēm. Praktiskās zinātnes viņa izpratnē ir zinātnes par darbību, ko veic par savu rīcību atbildīgs cilvēks. Jāpiebilst, ka Aristoteli neinteresē raksturs kā viengabalainas personības pazīme, - viņu drīzāk interesē raksturojumi, dažādas rakstura iezīmes, kas parādās noteiktās situācijās. Aristotelis uzskata par vajadzīgu nošķirt tikumiska cilvēka rīcības, kas izriet no rakstura noturīgas kvalitātes un nekad nav nejauša. Aristotelis nav literāts, bet pirmām kārtām domātājs, filozofs. Tas jaušams viņa stilā un izklāsta metodē. ”Nikomaha ētika” apskatīto problēmu nozīmīgums atklājas, tikai tuvāk iepazīstot pašu darbu, tāpēc grāmatās akcentēšu svarīgākos jautājumus.
Pirmā grāmata. Šo grāmatu var izmantot Aristoteļa ētikas pamatprincipu un iztirzājuma metodes noskaidrošanai. Traktāta sākums rakstīts ētiskajai prozai raksturīgā stilā - vispirms dots vispārīgs izteikums, vēlāk tas konkretizēts. Aristotelis sāk ar vispārzināmu un vispārpieņemtu atzinumu, ka labais ir tas, uz ko viss tiecas, taču tūlīt konkretizē šo domu, atklājot, ka mērķis un augstākais labums, uz ko praktiskajā dzīvē tiecas cilvēks ir laime. Līdz ar šādu vispārīgā jēdziena “labais” konkretizāciju Platona izvirzītā “labā” ideja faktiski ir noraidīta. Tad Aristotelis precizē savu uzskatu. Izzināt jautājumu par labā idejas esamību un par jēdziena “labais” izteikšanas iespējām ir “citas filozofijas” kompetence - ētikas zinātnē šādam abstraktam jēdzienam nav nozīmes. Ētika ir vērsta uz atsevišķo, mainīgo, nevis uz vispārīgo, nemainīgo. Labais dzīvē izpaužas daudzveidīgi, un nevar būt viena kopīga ideja tam visam, kas dzīvē tiek dēvēts par labo.Iekļaudams ētiku praktiskajās zinātnēs Aristotelis noraida tajā eksaktas normas un matemātiskas precizitātes nepieciešamību. Abstraktu jēdzienu tīri teorētiska zināšana maz var līdzēt praktiskajā darbībā. Ētikas uzdevums nav tīri teorētiska izziņa; ētikas jautājumu pārzināšanai ir praktisks mērķis : noskaidrot, kā cilvēks var kļūt krietns, un kā palīdzēt sasniegt šo laimi. Analizējot jēdzienu “laime” Aristotelis arī sāk ar vispārpieņemto un it kā visiem zināmo, proti, par laimi aprasti domā, ka tā nozīmē labu dzīvi. Viņš pamazām atklāj šā jēdziena dziļāko saturu, nošķirot virspusējo no būtiskā. Izrādās ka laime ir ne tikai augstākais labums, ko var sasniegt cilvēks, bet arī cilvēka augstākā esamības forma, nevis pasīvs stāvoklis - tā ir aktivitāte kā visa labākā izpausme, kas vien ir cilvēkā. Laimes priekšnosacījumi nav lielākoties ārējie apstākļi, kaut arī tie ir zināmā mērā svarīgi, galvenā loma ir pašam cilvēkam, jo sākums ir cilvēkā. Ticība uz laimi piemīt katram cilvēkam, bet ar to ir par maz, - nepieciešama prāta vadīta saskaņota rīcība atbilstoši rakstura krietnumam. Prāts ne tikai paceļ cilvēku pāri citām dzīvām būtnēm, bet ir arī vadošais un noteicošais cilvēkā vispār. Cilvēka dvēseles struktūra, pēc Aristoteļa un Platona domām ir līdzīga polisas sociālajai hierarhijai, proti- prātam ir tās pašas funkcijas, kas valdošajam slānim valstī. Gan Aristoteļa politiskajos uzskatos, gan arī viņa ētikā spilgti jaušams vergturu sabiedrībai raksturīgais fiziskā un garīgā darba pretstats. Viņš ir pārliecināts, ka tam, kurš nodarbojas ar politiku un ētiku, vajadzīgas zināšanas par cilvēka dvēseles struktūru un funkcionēšanu. Atbilstoši dvēseles struktūrai tiek nošķirti arī divu veidu tikumi: ētiskie jeb rakstura tikumi un deanoētiskie jeb prāta tikumi.
Otrā grāmata. Šajā grāmatā iztirzāti jautājumi par rakstura tikumu izveidošanos un rakstura tikumības jēdzienisko būtību, kā arī ieskicēti nozīmīgākie rakstura tikumi ( drošsirdība, saprātīga mērenība jeb atturība, cēlsirdīgums, pašapzinīgums u.c.) . Plašākā nozīmē rakstura tikumība paskaidrota kā noturīga, ilgstošās noteikta veida darbībās iegūta rakstura kvalitāte, kas savukārt nosaka darbības un rīcības kvalitāti. Tā kā šāda rakstura kvalitāte var būt tiklab pozitīva, kā negatīva tas ir tādējādi var rasties gan tikumi, gan netikumi, tad tikumību nepieciešams definēt vēl precīzāk, proti, tikumība ir vidus starp pārmērību un nepietiekamību, starp par daudz un par maz (drošsirdība ir vidus starp gļēvulību un pārgalvību, devīgums - starp skopulību un izšķērdīgumu u.tml.) . Vidus nav attiecināms uz tiem tikumiem, kuriem kvantitatīvā gradācija nav iespējama (piemēram - nevar būt par daudz taisnīguma).Vidus kā pareizais samērs rīcībā un afektos jāsaprot nevis absolūtā nozīmē, bet attiecībā pret cilvēku. Līdz ar to tikumībai nevar būt mērauklu tiek uzskatīts krietns cilvēks un viņa rīcība. Otrās grāmatas beigās Aristotelis atkal apskata to, kā ievingrināmi un ieaudzināmi rakstura tikumi. Svarīgi ir apzināties uz kādu netikumu var vest katra atsevišķā cilvēka dabiskā nosliece un rakstura vispārējā tendence. Vadot savu rīcību pretējā virzienā, ikviens vislabāk varēs sasniegt rīcībā un afektos to vidu, kas ir pareizais samērs starp pārmērību un nepietiekamību. Ilgstoša un pastāvīga šādu darbību atkārtošana radīs vajadzīgos rakstura tikumus. Te aizsākta risināt arī tā doma, kas konkrētāk un pilnīgāk iztirzāta 10 grāmatā - ideja par likumu audzinošo lomu valstī un par tādu likumu nepieciešamību, kuri radinātu pilsoņus pie kārtības. Šī problēma nodarbināja arī Platonu un šajā ziņā Aristoteļa un Platona uzskatos ir daudz kopīgu iezīmju.
Trešā grāmata. Šajā grāmatā nozīmīgs ir iztirzājums par rīcības apzinātu izvēli, kas cieši saistīta ar Aristoteļa uzskatiem par cilvēka darbības un rīcības raksturu vispār. Pagātnes domātājs iedala cilvēka darbības labprātīgās un nelabprātīgās, pie tam nelabprātīgās ir tādas darbības, ko cilvēks veic nezināšanas dēļ vai pakļaudamies varmācībai, bet par labprātīgajām darbībām viņš uzskata tās kuru princips ir pašā darītājā un kuras tiek veiktas tā, ka personai, kas darbojas zināmi visi apstākļi, kas saistīti ar kādu darbību. Ar jēdzienu “apzināta izvēle” Aristotelis atšķirībā no Platona uzsver ikviena paša atbildību tiklab par krietnu rīcību, kā par nekrietnu, līdz ar to laime ir zināmā mērā atkarīga no paša cilvēka.Šajā grāmatā apskatīta arī griba. Jāatzīmē, ka minētais jēdziens ”Nikomaha ētika” nav pietiekami skaidri nošķirts. Aristotelis gan runā par gribu tādā nozīmē kā “gribēt neiespējamo” taču gribas moments nenoliedzami rodams jēdzienos “labprātīga rīcība” un “apzināta izvēle” kā rīcības izlēmums. Trešās grāmatas beigās sākas to rakstura tikumu sīkāka analīze, kuri otrajā grāmatā bija tikai ieskicēti tikai vispārīgās līnijās. Lai gan Aristotelis atzīst, ka ētikas zinātnē nav nepieciešami eksakti precīzi formulējumi, tomēr dažu jēdzienu analīzē ir ļoti precīzi nošķirtas dažādas vārda lietojuma nozīmes (piemēram, īstena drošsirdība nav tad, kad drošsirdīga rīcība neizriet no drošsirdīguma raksturā, bet ir piespiesta vai nejauša).Ikdienā minētajos gadījumos rīcība tiek dēvēta par drošsirdīgu, taču būtībā atšķirība ir liela. Aristotelis lieto līdzīgu metodi arī dažu citu tikumu analīzē.
Ceturtā grāmata.Šeit turpināta rakstura tikumu analīze, sniedzot bagātīgu dzīves situāciju novērojuma materiālu. Aristotelis ar sevišķām simpātijām raksturo pašapzinīgu cilvēku, atvēlot tam ceturtajā grāmatā visvairāk vietas. Zīmīgi, ka raksturojot vairākus tikumus, viņš neatrod valodā attiecīgu apzīmējumu, tomēr atzīst , ka šādas rakstura iezīmes pastāv reāli. Te redzama domātāja tendence rast precīzus apzīmējumus konkrētām parādībām, kā arī viņa cīņa pret atsevišķu vārdu daudznozīmību un nenoteiktību to lietojumā.
Piektā grāmata. Grāmata veltīta jēdzienu “taisnība” un “taisnīgums” analīzei, kā arī citu ar tiem saistītiem jēdzienu apskatam. Aristotelis strikti šķir taisnību (kā taisnīgas rīcības izpausmi) no taisnīguma (kā rakstura kvalitatīva iezīme). Taisnīga rīcība pati par sevi var būt arī nejauša, bet taisnīga cilvēka taisnīga rīcība ir nepieciešama un likumsakarīga. Taisnība un taisnīgums Aristoteļa ētikā ir ļoti būtiski jēdzieni sociālpolitisko attiecību sfērā. Taisnība ir viens no pamata jēdzieniem arī Platona politiskajos uzskatos, taču Aristoteļa ētikā salīdzinājumā ar Platona “Valsti” tas ir izstrādāts sīkāk un galvenokārt balstoties uz reālo attiecību analīzi. Jāatceras, ka Aristotelim cilvēks ir sabiedriski politiska būtne, tāpēc taisnīgums kā tikumība ir viens no svarīgākajiem raksturlielumiem cilvēka būtībā. Vispirms taisnīgums raksturots kā visaptveroša tikumība, kas garantē pārējo tikumu klātesamību. Tālāk sīkāk analizēta taisnība kā taisnīguma izpausme tādās sociālās attiecībās kā maiņa, sadale un tiesību izlīdzinājums. Analizējot taisnības izpausmi maiņas attiecībās Aristotelis izsaka atzinumus par maiņas attiecībām sabiedrībā, par naudas nepieciešamību un rašanos, par naudu kā noteiktu ekvivalentu savstarpējā maiņā.
Sestā grāmata. Grāmatā iztirzāti tā saucamie deanoētiskie jeb prāta tikumi kā prāta izcilas spējas. Domātājs sīkāk apskata piecus tikumus - māksla kā noteikta meistarība, loģiski teorētiskās zināšanas, praktiskā gudrība, intuitīvais prāts un filozofiskā gudrība jeb gudrība vispār. Tie garantē cilvēka domāšanas un rīcības patiesumu, bet izpausmes joma katram no tiem ir cita. Augstākais un pilnīgākais prāta tikums ir filozofiskā gudrība, kas vieno sevī gan intuitīvo prātu, gan arī loģiski teorētiskās zināšanas, taču ētikā nozīme ir tikai praktiskajai gudrībai un intuitīvajam prātam. Izziņas jautājumu risināšana nav ētikas tiešais uzdevums, tomēr Aristotelis arī te pauž vienu otru interesantu atzinumu. Ievērojamais domātājs sevišķi akcentē praktisko gudrību kā nozīmīgāko prāta spēju sociālo attiecību jomā un politiskajā praksē. Tieši šajā aspektā parādās Platona un Aristoteļa kardinālās atšķirības politikas un ētikas jautājumos.Praktiskā gudrība Aristoteļa ētikā ir prāta tikums, kas saistīts ar pareizo līdzekļu izvēli rīcībā. Ne jau vienmēr pareizi izvirzītam mērķim tiek atrasti pareizie līdzekļi, tāpēc nepieciešama praktiskā gudrība, kas rīcībā saskaņo mērķi ar līdzekļiem. Ētiskā tikumība kā rakstura noteikta kvalitatīva iezīme var atklāties rīcībā tikai praktiskās gudrības dēļ, kas ir tāda prāta spēja, kura nodrošina pareizo līdzekļu izvēli rakstura tikumības noteiktā mērķa sasniegšanai.
Septītā grāmata. Grāmatas sākumā aplūkoti jēdzieni “morāla savaldība” un “morāla nesavaldība”, kas ir svarīgi arī Sokrāta un Platona uzskatos. Aristotelis šīs īpašības nedēvē īsti par tikumiem, taču atzīst, ka tikumiskā rīcībā tām ir liela nozīme - tās atšķir cilvēku no dzīvnieka. Zīmīgi, ka pētot domu, vai morāli nesavaldīga cilvēka rīcībā iekāres un tieksmes var gūt pārsvaru pār prāta atzinumiem, Aristotelis daļēji piekrīt Sokrātam , ka cilvēks, ja vien viņam ir zināšanas par to, kas ir labs, rīkosies saskaņā ar šīm zināšanām. Viņš atzīst, ka iekāre un tieksme gan nav spējīga ietekmēt zināšanas par atsevišķo un līdz ar to var ietekmēt cilvēka rīcību. Pēc tam šajā grāmatā un izteikumus par to parādot viena vai otra atzinuma loģisko pamatotību vai nepamatotību. Te visvairāk atbalsojas tās diskusijas, kas sakarā ar šiem jautājumiem notika Akadēmijā. Aristotelis skaidri formulē savu viedokli tikai desmitajā grāmatā, kur jēdziens “bauda” tiek iztirzāts vēlreiz.
Astotā un devītā grāmata. Apskatīts jēdziens “draudzība”, kas ir viens no šajā darbā visvairāk analizētajiem jēdzieniem. Tā lietojuma amplitūda ir ļoti plaša taču Aristotelis par sevišķi nozīmīgu uzskata sociālo aspektu. Draudzība ir vienojošs faktors polisas kolektīvā. Draudzīgas pilsoņu attiecības nodrošina stabilitāti un līdz ar to arī pilsoņu laimi. Zīmīgi, ka runājot par draudzību sociālajā aspektā, Aristotelis to tuvina taisnības jēdzienam. Draudzība, tāpat kā jebkura cita tikumība, zināmā mērā pastāv no dabas, bet Aristotelis kā augstāku vērtē to tikumību, kas ir saistīta ar prāta apzinātu darbību.
Desmitā grāmata. Aristotelis analizē jēdzienu “bauda”, noskaidro un pamato tieši savus uzskatus par baudu, iekļaujot to vispārīgajā koncepcijā par laimi. Viņš nepiekrīt Eudoksa uzskatam, ka bauda pati par sevi ir augstākais labums, un uzskata, ka baudas vērtību nosaka attiecīgā darbība vai rīcība, kuru pavada bauda. Tātad jo tikumiskāka ir darbība, jo augstvērtīgāka ir bauda. Šīs grāmatas beigās Aristotelis atgādinot jau sākumā teikto par ētikas uzdevumu, proti - ētikas mērķis ir nevis teorētiska izziņa, bet darbība, kas izvirza konkrētu jautājumu par to, kā cilvēki var kļūt krietni.
Tev patiks šie raksti
