Daži svarīgākie tēli, no pirmās filmas līdz pēdējai :)
man jau šķiet, ka daži ir palikuši smukāki, citi atkal tādi paši :)
un klāt maza info :)
liku tikai pašus pamanākos tēlus, jo atzīšos, ka Čārlija bildes visās filmās atrast nevarēju, ceru, ka Jums patiks :)
Sāksim ar Bellu-Krēsla.
Jauns Mēness. Izabella (turpmāk Bella) Mērija Svona ir Čārlija Svona un Renē Dvaijeres meita. Viņas vecāki apprecējās uzreiz pēc vidusskolas, drīz viņi sagaidīja meitu Bellu. Ģimene dzīvoja lietainajā Vašingtonas štata mazpilsētiņā Forksā. Diemžēl vecāki drīz vien izšķīrās, jo Renē nespēja dzīvot mūžam drūmajā, mākoņainajā pilsētelē, tādēļ Bella kopā ar mammu pārcēlās uz Arizonas štata Fīniksu. Bella katru vasaru brauca apciemot tēvu un pavadīja Forksā pāris nedēļas. Savos agrajos tīņa gados Bella pārtrauca braucienus uz Forksu, jo nevarēja ciest tur valdošos laika apstākļus. Kad Renē apprecējās otrreiz ar beisbola spēlētāju Filu, Bellai šķita, ka viņas klātbūtne neļauj mammai ceļot kopā ar Filu tik bieži kā viņai gribētos, tāpēc Bella nolēma pārcelties pie tēta Čārlija uz Forksu un ļaut mammai būt laimīgai. Šis lēmums uzskatāmi parāda Bellas spēju uzupurēties, kas ir raksturīga viņas rakstura iezīme. Forksā viņa iepazīstas ar Edvardu Kalenu un iemīlas viņā. Noslēpums, kuru viņa atklāj par Edvardu un viņa ģimeni, dramatiski izmaina Bellas dzīvi, tomēr nespēdams saraut arvien pieaugošo savstarpējas pievilcības saiti. Bella, pazīstama ar prasmi iekļūt visa veida negadījumos, sagādāja nemitīgu darbu Edvardam – glābt no nemitīgajām nelaimēm. Vēlāk Bella atklāj, ka viņas vislabākais draugs Džeikobs Bleiks ir vilkatis…Meitenei tiek pārbaudījums izvēlēties starp savu mīlestību Edvardu un stipro draudzību ar Džeikobu. Bella ir raksturota kā būtne ar ļoti bālu ādu, tumši brūniem matiem, šokolādes brūnām acīm un sirdsveida sejas ovālu. Viņai ir plata piere, lielas, dūjai līdzīgas acis un izcilni vaigu kauli. Bella ir slaida, smalka, bet ne muskuļota.
Jauns Mēness. Edvards Kalens piedzima 1901. gada 20. jūnijā kā Edvards Entonijs Meisens. . Būdams 17 gadus vecs, zaudējis māti spāņu gripas emidēmijas laikā un pats mirstot no šīs slimības, Edvards izpelnījās daktera un vampīra Kārlaila Kalena uzmanību – viņš pārvērta puisi par vampīru, lai tas varētu dzīvot mūžīgi. Dakteris pieņēma Edvardu kā savu dēlu. Būdams vampīrs, Kārlails tomēr izvēlējās nenodarīt pāri cilvēcei un barojās tikai ar dzīvnieku asinīm, ko arī iemācīja Edvardam. Diemžēl Edvards drīz vien sacēlās pret tādu noteikumu, pameta ārsta mājas un mētājās pa pasauli, pārtikdams no cilvēku asinīm. Drīz vien, izcīnot smagu iekšēju cīņu, Edvards izlēma pievienoties Kārlaila uzskatiem un atgriezās pie viņa. Kārlails pa to laiku bija saticis savu topošo sievu Ezmi, kuru viņš, līdzīgi Edvardam, no mirstošas sievietes vārvērta par vampīru. Edvards satikās arī ar saviem jauniegūtajiem brāļiem un māsām – Alisi, Rozāliju, Džasperu un Emetu. Viņi visi kļuva par Kalenu adoptētajiem bērniem. Pēc vairāk nekā simts gadu vientulīgas dzīves Edvards Vašingtonas štata Forksas pilsētiņas skolā satika vienkāršu meiteni Izabellu Svonu. Viņu uzreiz pārņēma nevaldāma kāre pēc viņas asinīm, jo meitenes smarža Edvardam ir kā narkotika, tādēļ viņš nolemj Bellu nogalināt turpat skolas pagalmā. Tomēr atskurbstot un apdomājoties, nevēlēdamies izjaukt tik smagi veidoto Kārlaila pasaules mieru un nevēlēdamies sagraut ideālus, kam viņš tic, Edvards aizbēga uz Aļasku padzīvot pie seniem draugiem. Viņš atgriezās Forksā, kad sapratis, ka neļaus kaut kādai meitenei sagraut viņa dzīvi. Nākamajā dienā viņš uzsāka sarunu ar Bellu mācību klasē. Vēl dažās dienas vēlāk Edvards glāba Bellu no sadursmes ar minivenu. Šis neparastais atgadījums darīja Bellu aizdomīgu par Edvarda pārcilvēciskajām spējām un patieso būtību. Tomēr viņi kļūst draugi. Vēlāk, Bellas vizītes Lapušā laikā, viņas draugs Džeikobs Bleiks rosināja aizdomas, ka Edvards un viņa ģimene ir vampīri, ko meitene vēlāk arī apstiprināja ar interneta starpniecību. Edvards nenoliedza šo faktu. Par spīti alkām pēc Bellas asinīm, viņa mīlestība pret meiteni izrādījās stiprāka, tāpēc abi kļūst par mīlētājiem. Edvards ir neparasti un pārsteidzoši skaists, kā jau visi vampīri. Viņa āda ir marmora baltumā, tikai ļoti auksta, tā saulē zaigo un mirdz kā tūkstošiem kristālu. Ķermenis ir slaids, muskuļots, lokans un ciets kā akmens. Viņa bronzas krāsas mati apņem galvu mākslinieciskā nekārtībā, un acu krāsa mainās no melnas līdz zeltainām atkarībā no izsalkuma pakāpes.
Reklāma
Aptumsums.
Džeikobs. Krēsla.
Jauns Mēness. Džeikobs Bleks ir Amerikas iedzimtais, daļa no kileutu cilts, kura mitinās Lapušas rezervātā. Džeikoba māte mira auto negadījumā, bet tēvs tika piekalts ratiņkrēslam. Džeikobam ir divas māsas – dvīnes Reičela un Rebeka Blekas. Viņš ir ļoti talantīgs mehāniķis, kurš ar savām zināšanām izlīdz Bellai. Krēslas sērijas sākumā viņš ir 15 gadus vecs. Sākumā Džeikobs spēlē tādu kā otrā plāna lomu – attiecības ar Bellu ir retas un īslaicīgas. Tomēr tieši Džeikobs ir tas, kurš uzvedina meiteni uz domām par Edvarda patieso esamību, izstāstot viņai senas kileutu leģendas par „aukstajiem” jeb vampīriem, ar kuriem kileutiem ir sens naids un smaga vienošanās. Vēlāk Džeikobs ieņem jau nozīmīgāku vietu, jo tieši viņš dziedē Bella salauzto sirdi, kad viņu pametis Edvards. Džeikobs no sirds iemīl meiteni, bet jūtas ir vienpusējas…vismaz pašai Bellai tā liekas. Kļūstot vecākam, ar Džeikobu notiek dīvainas lietas – viņš aug daudz straujāk par vienaudžiem, izaugot pāri 2 metriem, un viņa ķermeņa temperatūra ir neparasti augsta, viņš deg kā ugunīs! Vēlāk atklājas, ka tas ir pārvērtību sākumposms, kad puisis, tāpat kā seno kileutu leģendu, kurām Džeikobs nevēlējās ticēt, varoņi, pārvēršas par milzīgu vilkati. Vilkači ir seni vampīru ienaidnieki un radušies, lai aizstāvētu cilvēkus no vampīriem. Džeikobs aprakstīts kā rūsgans vilks, kura spalvas garums mainās atkarībā no viņa matu garuma. Džeikobs ir sirsnīgs, kaislīgs, enerģisks, optimistisks puisis, īsts Edvarda pretstats….tādēļ Bella, pašai sev nespējot atzīties, iemīl viņu un alkst Džeikoba klātbūtnes arvien vairāk. Tomēr viņa saprot, ka vienīgā patiesā viņas mīlestība ir Edvards, un tas, ko viņa jūt pret Džeikobu, ir pilnīgi kaut kas cits, nedefinējams un nesaprotams, it kā sirds un dvēsele tiektos pēc Edvarda, bet ķermenis un prāts alktu pēc Džeikoba. Puisis ir nolēmis nepadoties cīņā par mīļoto Bellu, tādēļ, kad atgriežas Edvards, situācija ir ļoti nokaitēta, emocionāli smaga un pat graujoša.
