Kas bija Fredijs Merkūrijs pirms Queen?42

Kriss Smits, kurš, starp citu, uz kādu brīdi sadarbojās ar Braienu Meju un Rodžeru Teiloru grupā Smile (Braiens un Rodžers to dibināja 1968. gadā), bija pirmais, kurš strādāja kopā ar Frediju Bulsaru (kā viņš tolaik tika dēvēts) viņa pirmajos centienos rakstīt dziesmas. Maiks Bersins bija vēl viens no sākotnējiem Fredija muzikālajiem partneriem, viņš bija ģitārists grupā Ibex, kas bija blūza grupa no Mersisaidas, kurā Fredijs pievienojās 1969. gadā. „Fredijs zināja savu mērķi,” apstiprina Maiks. „Tieši tāpēc viņš kļuva par pasaulslavenu zvaigzni. Tā nebija nejaušība. Tas notika tapēc, ka viņš tāds gribēja būt jau kopš mirkļa, kad es viņu pirmo reizi satiku. Viņš bija cilvēks ar mērķi un dzinuli.”

„Fredijs vienmēr interesējās par mūziku,” atceras Pols Hamberstons, Smita istabas biedrs. „The Beatles un Džimijs Hendrikss bija viņa mīļākie mūziķi, viņš vienmēr spēlēja gaisa ģitāru un atdarināja Hendriksu.”

„Fredijs bija kā piektais biedrs (grupā Smile). Viņš dažreiz teica: „Es vēlētos kaut būtu jūsu grupā,” un „Ja es būtu šajā grupā, es to nedarītu šādi.”,” saka Kriss Smits.

Smile iedvesmots, Fredijs sāka eksperimentēt ar mūziku pirmo reizi kopš pārcelšanās no Indijas. Sākotnēji viņš praktizējās ar Timu Staffelu (Smile vokālists), draugu Naidželu Fosteru un Krisu Smitu. „Mēs rīkojām improvizācijas (jam sessions) Īlinga koledžā,” astāsta Kriss. „Pirmo reizi, kad dzirdēju Frediju dziedam, biju pārsteigts. Viņam bija „liela” balss. Kaut gan viņa klavierspēle bija mazliet teatrāla, Mocart-veidīga, viņam bija lieliska izjūta. No pianista skatu punkta, Fredija pieeja bija īpaša.”
Kriss un Fredijs mēģināja kopā rakstīt dziesmas. „Es tolaik kārtoju mūzikas grādu,” atklāj Kriss, „un man bijas mūzikas nodaļas atslēgas. Fredijs lika man atslēgt druvis, un mēs dauzījām klavieres, mēģinot kaut ko sarakstīt. Mēs bijām bezcerīgi. Viņš teica: „Kā tas nākas, ka Braiens un Tims var sarakstīt dziesmas , kā „Step On Me” un „Earth”?”. Mēs bijām sajūsmā par to, ka viņi to var izdarīt. Tas bija kaut kā maģiski. Tikai Beatles varēja uzrakstīt kaut kam derīgas dziesmas.”

„Beidzot mums ar Frediju kaut kā sanāca uzrakstīt īsas dziesmu daļas, kuras mēs savienojām kopā. Līdzīgi kā „A Day In The Life” (dziesma no The Beatles „Sgt. Pepper's Lonely Hearts Club Band” albuma).
Dziesma bija interesanta, jo mēs spēlējāmies ar melodijas augstumiem (domāts ‘key change’, nezinu kā latviski). Bet nedomāju, ka mēs to vispār jebkad pabeidzām. Bija arī dziesma „The Real Life”, kas savā ziņā bija mazliet līdzīga „Bohemian Rhapsody” dziesmas pirmajai daļai. Kaut gan īstenībā tā būtu varējusi būt viena no Braiena dziesmām. Tajos mēģinājumos Fredijs man daudz iemācīja. Viņam bija lieliska, dabiska melodijas izjūta. To es ātri sapratu. Man tas šķita interesantākais aspekts no tā, ko viņš darīja.”

„Fredijam tiešām patika doties uz Boltonu, lai spēlētu ar Ibex,” atceras Pols Humberstons. „Viņš bija labā formā. Tehniski grupa spēlēja tikai pamatu līmenī, bet to darīja labi. Viņi spēlēja ļoti sakarīgas kaverversijas, un viņi bija ļoti skaļi. Tas bija viņa pirmais koncerts ar grupu, bet Fredijs jau bija iejuties savā skatuves tēlā. Atceraties kā viņš izpildīja „Bohemian Rhapsody”? Viņš bija tāds pats, tikai bez acu zīmuļa.”

„Fredijs bija kautrīgs, kad nebija uz skatuves,” atceras Kens Testi, „bet viņš zināja, kā radīt šovu. Fredijam tas bija veids, kā izrādīt šo sava rakstura pusi. Visu, ko viņš vēlāk rādīja uz skatuves kopā ar Queen, viņš darīja ar Ibex savā pirmajā koncertā. Viņš ienesa dinamiku, svaigumu un prezentāciju grupai, kurai iepriekš nekas no tā nebija.”

Maiks Bersins: ”Fredijs no mums bija vismuzikālākais. Viņš bija trenēts uz klavierēm un prata pierakstīt notis. Viņš teica: „Mēs nekur netiksim spēlējot šo trīs akordu blūza mēslu, mums vajag pašiem radīt savas dziesmas.” Kaut kas mums iznāca, taču tagad tas viss ir pazudis. Es tāpat nespēju iedomāties, ka tas varēja būt kaut kas apmierinošs – lielākoties tāpēc, ka viņš strādāja ar mani, un mana saprašana par mūziku bija ārkārtīgi maza. Mēs strīdējāmies par to, vai ielikt dziesmās melodijas augstuma maiņas (key changes). Es teicu: „Priekš kam tev to vajag?” un viņš atbildēja, ka tas padara dziesmu interesantāku, tas paceļ dziesmu. Tad domāju: „Kāpēc viņš ieņēmis galvā šo domu par melodijas augstuma maiņām?” Doma, ka melodijas augstuma maiņa varētu padarīt dziesmu interesantāku man bija patiešām sveša.”

Taču Džefs Higinss atceras vismaz vienu ciešamu Bersina-Bulsaras melodiju: „Viņi sarakstīja labu dziesmu, kuru sauca „Lover”. Vārdi bija: „Lover, you never believe me,” un Fredijs vēlāk to pārvērta par „Liar, you never believe me” (kas parādās Queen debijas albumā kā dziesma „Liar”). Tā bija gandrīz tā pati melodija. Īstenība tā bija mazliet līdzīga dziesmai „Communication Breakdown”, viņi tolaik daudz ko noskatījās no Led Zeppelin.”

Kaut kur starp 9. Septembri un 1969. gada oktobra beigām, drošvien kamēr Fredijs palika pie Džefa Higinsa Liverpūlē, Ibex piedzīvoja mazu apvērsumu pateicoties Fredija iniciatīvai. „Es atceros, ka viņš izteica domu pārsaukt grupu par Wreckage, bet pārējiem grupas biedriem pietrūka entuziasma,” atklāj Maiks Bersins. „Kādu nakti viņš man piezvanīja un teica: ”Pārējie neiebilst. Kā būs ar tevi?”, es atbildēju, "Ja viņi piekrīt, tad labi." Tad mēs devāmies uz nākamo mēģinājumu un atklājām, ka uz visas aparatūras uzpūsts uzraksts „Wreckage”. Kad es par to ieminējos pārējiem, atklājās, ka Fredijs visiem bija piezvanījis un teicis to pašu, ko man.”

Nosaukuma nomaiņa sakrita ar grupas bundzinieka Maika „Miffer” („kaitinātājs”) Smita aiziešanu. Fredijs to dokumentēja savā vēstulē Selīnai Deilijai: „Mifers vairāk nav ar mums,” rakstīja Fredijs, „tāpēc, ka tas pajols vienā rītā piecēlās un devās prom, sakot, ka atkal būs piena pārdevējs Vidnesā (viņš nejokoja).”

Fredijs arī norādīja datumu, kad Ibex kļuva par Wreckage: „Mūsu pirmais pieteikums kā grupai Wreckage ir piektdien, 31. oktobrī, Īlinga koledžā.” Viņš arī nosauc Ričardu Tomsonu, bijušo Braiena Meja grupas „1984” bundzinieku, kā Mifera aizvietotāju.

„Fredijam tajā posmā vienmēr bija neierasti dziesmu nosaukumi,” atceras Maiks Bersins. „Neatceros, par ko bija dziesma „Green”. Tā varētu būt viena no tām, kura sākās ar E, A, D, G, D, A, E, A, D, G, D, A akordiem uz ģitāras.” Tā kā ne Ibex, ne Wreckage nekad netika ne tuvu ierakstu studijai, neviena no šīm dziesmām netika oficiāli ierakstīta. Brīnumainā kārtā, viena no tām izdzīvoja, un tā ir tā pati, kas bija palikusi Maika Bersina prātā. „Green”.

Ričards Tomsons ir cilvēks, kurš ir atbildīgs par dziesmas „Green” saglabāšanu. „Dziesma tika ierakstīta dzīvoklī Bārnsā, Londonā, mazā 2 celiņu ierakstītājā, kas man bija jau 10 gadus,” viņš atklāj. „Tā tika ierakstīta mēģinājuma laikā koncertam Īlinga koledžā. Es to ierakstīju tāpēc, lai būtu vieglāk iemācīties. Dziesmas vidusdaļā ir parasts 4/4 ritms. Bet mums vajadzēja iemācīties sākumu un beigas. Tai ir dīvains sākums. Tādas bija gandrīz visas Fredija dziesmas. Nevaru atcerēties pārējās, bet tās bija Hendriksa un blūza kopijas.”

Wreckage grupai bija jāņem vērā arī citi dzīvokļa īrnieki, tāpēc kamēr Fredijs dziedāja pēc iespējas klusāk, Maiks Bersins līdzi trinkšķināja atvienotu elektrisko ģitāru, un Ričards Tomsons saglabāja ritmu sitot pa kartona kasti. Tikai Džona Teilora bass bija pieslēgts pastiprinātājam.

„Ikviens, ar ko mēs dalījām dzīvokli, ienāca un sūdzējās, ka ir 1:00 naktī,” atceras Ričards Tomsons. „Un Fredijs pārstāja dziedāt.” Tā pārtrūka pēdējais un paviam noteikti vissvarīgākais ieraksts no laika posma pirms Queen dibināšanas.

Pēdējā Wreckage uzstāšanās laikā Fredijs atklāja to, kas vēlāk kļūtu par viņa atpazīšanas atribūtu.  Viņu bija nokaitinājis mikrofona statīvs, tāpēc viņš noņēma daļu no tā. Džefs Higins atceras: „Tas radās pilnīgi praktisku apsvērumu dēļ. Mums bija draņķīgs mikrofona statīvs. Tas bija viens no tiem lielajiem, smagajiem trīskājainajiem, ko pārsvarā izmantoja džeza grupas.”

1969. gada beigas iezīmēja Wreckage izjukšanu. Ģitārists Maiks Bersins devās uz Liverpūli studēt mākslas koledžā. Pamazām grupa vairs nekur nevirzījās, un arī biedriem šķita, ka tas ir tikai hobijs, bet Fredijs grupu uztvēra nopietni. Kad viss pajuka, Fredijs devās tālāk meklēt ko jaunu.

Fredijs devās uz grupas „Sour Milk Sea” noklausīšanos 1970. gada sākumā, pēc tam, kad ieraudzīja paziņojumu „Meklējam vokālistu!” mūzikas avīzē „Melody Maker”.

„Mēs bijām uz blūza balstīts kvartets, spēlējām pārsvarā paši savu materiālu, daudz iespaidojāmies no grupas „Traffic”,” paskaidro grupas biedrs Kriss Česnijs. „Es biju galvenais vokālists, mēģināju dziedāt kā Stīvijs Vinvuds, bet man nebija pietiekoši piemērota balss, turklāt gribēju labāk spēlēt ģitāru. Es atceros, ka noklausīšanās laikā Fredijs bija ļoti enerģētisks un sparīgi kustējās, pienāca klāt un tēmēja mikrofonu uz mani ģitāras solo laikā. Viņš bija ļoti iespaidīgs. Bija tūlītēja dzirksts. Viņam bija lielisks vokāla diapazons. Viņš dziedāja falsetā, citiem, ko zinājām, nebija iekšā, lai to darītu. Viņš teica: „Spēlējiet paši savas dziesmas un es improvizēšu vārdus uz vietas.” Tas bija gudri un izdevās ļoti labi.”

Kriss Česnijs: „Kad Fredijs pievienojās, grupa zaudēja savu sākotnējo fokusu. Mūsu savstarpējās attiecības pasliktinājās. Muzikāli mēs nebijām tik eksperimentāli, kā Fredijs. Viņš bija dziļi Led Zeppelin daiļradē. Man šķita, ka muzikālās domstarpības bija ļoti aizraujošas. Mēs nonācām tik tālu no blūza, cik vien var nonākt, taču iepriekš balstījāmies tikai uz R&B pamata.”

„Fredijs ļoti ātri gribēja mūs mainīt,” saka Džeremijs Galops. „Atceros, kā viņš mūs mēģināja dabūt iemācīties „Lover”. Joprojām atceros, kā tas bija. Mēs visi domājām, īpaši es, - „Sasodīts, tas nav tas, ko mēs gribam darīt!” Ja tikai mēs spētu atkal izdzīvot dzīvi no sākuma! Bet Fredijs bija ļoti jauks cilvēks. Viņš bija ļoti labs izšķīrējs. Kriss un es, mēs strīdējāmies vienā laidā. Es dažreiz kāvos ar basistu (un tiku piekauts), un Fredijs vienmēr bija tas, kurš visus nomierināja ar diplomātiju.”

„Uz skatuves,” Džeremijs turpina, „Fredijam bija cits raksturs – viņš bija tikpat „elektrisks” kā vēlāk ar Queen. Neskatoties uz to, viņš bija diezgan mierīgs. Es vienmēr atcerēšos, ka viņš bija dīvaini kluss un ar ļoti labām manierēm. Izcilām manierēm, taisnību sakot. Manai mammai viņš patika. Diemžēl es izbeidzu grupas darbību. Es redzēju, ka Kriss atbalsta Fredija idejas, tāpēc pametu grupu. Īstenībā grupa jebkurā gadījumā tuvojās beigām. Mūsu starpā bija naids, nevis starp Frediju un mani, bet Krisu un mani. Mēs bijām viens otram apnikuši. Laimīgā kārtā pēc tik daudziem gadiem mēs tagad esam labi draugi.”

1970. gada aprīlī vokālists un basģitārists Tims Stafels izlēma pamest Braiena Meja un Rodžera Teilora grupu Smile. Fredijs pievienojās viņiem pie pirmās izdevības, jo jau iepriekš to bija vēlējies. Fredijs izlēma nomainīt grupas nosaukumu uz „Queen”. Tajā pašā laikā viņš arī nomainīja savu uzvārdu uz „Merkūrijs”.

1971. gadā basists Džons Dīkons pievienojās grupai. Fredijs radīja grupas logotipu izmantojot viņu zodiaka zīmes: divas fejas viņam (Jaunava), divas lauvas Rodžeram (Lauva) un vēzis Braienam (Vēzis). Fredijs bija autors pirmajai Queen dziesmai, kas iekļuva britu dziesmu topā (Seven Seas Of Rhye), pirmajam lielajam hitam (Killer Queen) un visu laiku populārākajai Queen dziesmai, kas bija topu augšgalā 9 nedēļas (Bohemian Rhapsody).

Iepriekš minētie citāti atklāj daudz interesantu detaļu par Merkūrija dziesmu rakstīšanu un muzikālo pieredzi laika posmā pirms grupas Queen. Lietas, ar ko Merkūrijs sāka un, kas viņu raksturoja kā dziesmu autoru un izpildītāju kopā ar Queen:

o  Eksperimenti ar melodijas augstumiem, asas pārmaiņas, ritmiski triki.

o  Unikāla, bet „Mocartveidīga” klavierspēle.

o  Talantīgs solists jau pašā karjeras sākumā. Divas dažādas personības uz/aiz skatuves.

o  Laba balss. Viņa „lielā” balss tolaik nemaz nebija tik liela. Gadi ar Queen to padarīja patiešām spēcīgu.

o  Apbrīnojams dabisks talants radīt labas melodijas.