Džina Lolobridžida7

Viņas debija aktiermākslā notika 1946. gadā kādā režisora Rikardo Fredas filmā, kur viņa kā statiste pelnīja aptuveni 1000 liru dienā. Lomiņa tika iegūta nejauši - viņu uz ielas pamanīja filmas direktors Vitorio de Sika un uzaicināja piepelnīties. Aktrise atminas: "Man šī filma nepatika. Es neko nezināju par kinematogrāfu un uz kino gāju ļoti reti. Pat manā sešpadsmit gadu vecumā vecāki ļāca skatīties tikai tādas filmas, kur spēlēja Šērlija Templa un kas, pēc viņu domām, bija piemērotas pusaudzei. "

1946. gada nogalē Jaungada ballītē Džina satika slovāku imigrantu, ārstu Mirko Skofiču. Pirms dažām dienām viņa bija šķīrusies no sava drauga, bet Mirko bija pašķīries no draudzenes - abiem bija par ko runāt! Tā kā abi bija krietni iedzēruši vīnu, abi uz vietas paziņoja par savu saderināšanos, un draugi viņus vētraini apsveica. Nākamajā Jaungada ballītē Džina un Mirko saderinājās vēlreiz - šoreiz skaidrā prātā un pa īstam. Diemžēl abu laulībai nebija lemts pastāvēt līdz mūža galam.

Popularitāti Džinai tolaik nodrošināja nevis lomas, bet gan piedalīšanās konkursā Mis Itālija, 1947. gadā jaunā sievieta gan ieguva tikai trešo vietu, bet viņas neparasto skaistumu ievēroja visi. Pirmos īstos panākumus Itālijā aktrise guva 1948.gadā ar filmu Traks pēc operas.Pēc tam viņai sāka piedāvāt ar vien nopietnākas lomas. Filmu Klauna mīlestība sāka izrādīt Amerikā un tas viņai pievērsa starptautisku uzmanību.

1955.gadā uz ekrāniem parādījās filma ar Džinas piedalīšanos, un tās nosaukums kļuva par viņas iesauku - Skaistākā sieviete pasaulē. Taču vēl būtiskāka bija Francijā 1956.gadā un ekrāniem nonākusī filma Parīzes Dievmātes katedrāle. Šajā laikā uz ekrāna bija redzama ne vairs vienkārša meitene no Itālijas dienvidiem, bet gan liktenīgā sieviete, sekssimbols, zvaigzne. Runāja, ka filmēšanas laikā viņa palīdzējusi savu lomu saglabāt Entonijam Kvinnam. Aktierijm bijušas veselības problēmas, producenti jau apsvēruši Kvazimodo lomu atdot kādam citam, taču Džina uzstājusi, ka vēlas spēlēt kopā ar Kvinnu, un tas ņemts vērā. Filmai tika uzņemtas divas versijas - franču un angļu; abas atšķīrās, tādejādi sagādājot aktieriem vairāk darba nekā parasti.

Lolobridžida turpmākos gadus atradās slavas zenītā - sekoja loma pēc lomas, apbalvojums pēc apbalvojuma, turklāt ne vien Eiropā, bet arī Amerikā. Diemžēl mazāk veiksmīga izveidojās tik daudzsološā ģimenes dzīve 1971. gadā Džinas un Mirko laulība tika šķirta. Iespējams, sievas slava un pielūdzēju pūļi Mirko bija pārāk nopients pārbaudījums. Zināmā mērā to pierādījā pielūdzēju rinda, kas pretendēja un Džinas sirdi tūlīt pēc laulības šķiršanas, - tajā netrūka potenciālo līgavaiņu ne no Eiropas, ne no Amerikas. Taču aktrise nevēlējās nopietnas saistības,kurās uz spēles būtu likta viņas sirds un dzīve.

60. gadu beigās Džina Lolobridžida parādījās uz ekrāniem aizvien retāk, bet pēctam gandrīz pavisam pārstāja filmēties. Viņa reiz teikusi, ka "ir nepieciešams, lai katra nākamā loma būtu labāka par iepriekšējo, taču tas nav viegli, ja ņem vērā standarta scenārijus. Es gribētu filmēties pie režisoriem, kas kaut ko meklē un tiecas no ekrāna paust patiesību. " Džina sāka pavisam citādu dzīvi - maz filmējās, toties daudz ceļoja, iegādājās māju prestižā Romas rajonā, veltīja laiku dēlam un pati sev. Vēlāk nolēma nostāties kamerai otrā pusē - veidoja dokumentālo filmu par Kubu. Jauna mīlestība viņas dzīvē neienāca - bija mīļākie, īsi romāni, bet Mirko vietā tā arī neviens nestājās. "Sievietei jābūt sievietei, nevis dzelzs lēdijai. Kad uzrodas par viņu spēcīgāks vīrietis - runā, ka tādi patiešām esot - ,jebkura sieviete kļūst vāja. Taču vai nu pasaule ir mainījusies, vai arī es esmu pārlieku prasīga, bet mana mūža problēma ir tā, ka nespēju rast par sevi spēcīgāku vīrieti. Tāpēc arī esmu viena,"reiz teikusi Džina.

Džina ir publicējusi astoņus fotogrāfiju albumus. Albums Mana Itālija, kas iznāca 1973.gadā, lika kritiķiem un fotogrāfijas jomas profesionāļiem vai celt debesī toreiz pazīstamo aktrisi un ir saņēmis prestižas balvas. Visā pasaulē ir pārdots vairāk nekā 300 000 Manas Itālijas kopiju.

Lolobridžida nekad neaizmirsa vienu no savām pirmājām mīlestībām mākslā - skulptūru. 1992. gadā Seviljā notiekošajā Expo istādē Džina pārstāvēja Itāliju ar skulptūru, kas attēloja mazu bērnu lidojam liela ērgļa mugutā; tas bija vēstījums par dabas un cilvēka kopīgo esamību. Tagad mākslinieces kontā ir vairāk nekā 60 darbu, daži no tiem marmorā, bet pārsvarā viņa strādā arr bronzu. Kāda no viņas radītajām skulptūrām - jaunas sievietes figūriņa, kas tur rokā pērli, - kļuva par Latvijā notiekošā kinofestivāla Baltijas pērle balvas prototipu.