Nejauši atradu piezīmju lapiņu, kur uzrakstīta 29. novembra „to-do liste”, kurā palicis viens uzdevums – uzrakstīt blogu par siera kūkas cepšanu Lieliski, mana atmiņa šoreiz ir pārspējusi pati sevi – nebija ne mazākās aizdomas, ka neesmu to izdarījusi! Jāsaka, ka decembrī manas domas ir pārāk aizņemtas, kārtojot dzīvokļa pirkšanas lietas un plānojot pārvākšanos, tāpēc es pati sev piedodu šo aizmāršību. Toties decembra recepti varēšu jau gatavot savā lielajā, plašajā, jaunajā virtuvē!
Tātad jau novembra sākumā ar Jāni ķērāmies klāt Mūsmāju kalendāra novembra (priekšpēdējai) receptei – Siera kūkai. Šo mēnesi gaidīju kopš gada sākuma, jo uzskatu, ka protu pagatavot ļoti, ļoti labu necepto siera kūku, bet jau kādu laiku biju domājusi, ka reiz būs jāizmēģina arī ceptā. Tā kā kalendārā bija šī recepte, nolēmu arī ātrāk nemēģināt, lai nesabojātu sev pārsteigumu – sanāks vai nesanāks – un gaidīt novembri. Līdz ar to, jau salīdzinoši ātri ķērāmies klāt mēģinājumam.
Kā ierasts, sākām ar veikala apmeklējumu, lai iepirktu visu nepieciešamo. Pēc receptes tas ir –
Cepumu pamats gatavs doties sildīties cepeškrāsnī
Selgas cepumus, sviestu, cukuru, miltus, Philadelphia sieru, olas, vaniļas cukuru, saldo krējumu un šokolādes skaidiņas rotāšanai. Klasiskie produkti bija jau mājās (olas, milti, cukurs), bet neskatoties uz to, šī recepte sanāk diezgan padārga. Lielāko daļu, protams, sastāda siers, ko vajag 750 g – aptuveni trīs paciņas. Tā kā esam slinki pēc dabas, tad atklājot, ka veikalā nezin kāpēc nav Philadelphia siers, tad izlēmām, ka mēģināsim ar mascarponi, kas turklāt, bija ar atlaidi – līdz ar to, ilgi nebija jādomā, kā darīt. Jānis teica, ka vispār kāda atšķirība, es bišķiņ satraucos, vai tiešām būs labi, jo piekrītu, ka receptē var izdarīt nelielas izmaiņas, bet šoreiz – nomainīt pamatsastāvu. Tomēr beigās slinkums un taupīgums ņēma virsroku un iegādājāmies mascarponi. Pēc tam Jānis mēģināja mani pierunāt izvēlēties arī kādus citus Selgas cepumus, nevis klasiskos, lai interesantāka garša, bet te es nepadevos – pietiek jau ar neīsto sieru (neceptajai siera kūkai gan parasti ņemam Selgas cepumus ar dažādām garšām, man vislabāk patīk magoņu – kad ēdot var just sēkliņas).
Mājās uzreiz arī ķērāmies pie gatavošanas. Tā kā sasmalcināti cepumi, sajaukti ar sviestu ir jāliek
nepatīkamākā masas kulšanas daļa – virtuve pēc tam jātīra noteikti
cepties pirmie, ar to arī sākām. Man ir ļoti labs blenderis ar smalcinātāju, tāpēc šis uzdevums ir pavisam viegls. Atceros, kā Valmierā, dzīvojot kojās, gatavojot siera kūku, cepumus likām maisiņā, tinām dvielī un klapējām ar gaļas āmuru – tāpat nekad nesanāca tik forši smalki, kā ar blenderi. Tagad masa tiešām līdzinājās mīklai, ko pavisam viegli ieklāt kūkas formā. Kamēr pamatne saņem pirmo karstumu, laiks gatavot kūkas masu. Tā kā tas nav vieglākais uzdevums – sablenderēt ne pārāk mīkstu sieru ar miltiem un cukuru, tad to sākotnēji uzticēju Jānim. Virtuve izskatījās nedaudz pēc kara lauka, jo tuvākā apkārtne visa bija ar sieru. Interesanti, ka receptē bija norādītas precīzas minūtes, cik ilgi jāblenderē. Lai ievērotu recepti maksimāli precīzi, tā arī darījām. Kāda jēga – īsti nezinu! Parasti sekoju līdzi tam, kā masa izskatās, bet arī uzņemot laiku, izdevās panākt viendabīgu masu. Varbūt tā pat ir labāk, jo nepārkuļ visu pārāk ilgi. Kad šai masai pievienoja klāt olas, vaniļas cukuru un krējumu, blenderēšana kļuva patīkamāka un to jau varēju uzņemties arī es .
Tālākais process, lai gan laikietilpīgākais, tomēr prasa mazu iesaisti – kūkas masa jāuzlej cepumu pamatnei, kas jau nedaudz pacepusies, un jāliek atpakaļ iekšā cepeškrāsnī. Kā rakstīts receptē „kūka ir gatava, kad tās virsa kļūst viegli zeltaina un vidus ir stingrs”. Ar šo mums tik labi
kad masa ir pavisam viendabīga (pēc 6 minūšu blenderēšanas ), lejam pāri iesilušajiem cepumiem un atpakaļ krāsnī iekšā!
neveicās. Jo pēc noteiktajām 50 minūtēm kūkas virsma bija gan viegli zeltaina, tomēr par stingru to bija grūti nosaukt. Velkot ārā no cepeškrāsns, kūka vairāk atgādināja ūdensgultu, nekā stingru produktu. Tā nu nolēmu pacept vēl dažas minūtes, bet kad virsa jau izskatījās vairāk nekā zeltaini brūna un man arī radās aizdomas, ka cepumi pamatnē jau būs krietni pārcepušies, ņēmām kūku ārā un cerējām uz to labāko – ka atdziestot tā sastings.
Tā nu atdzesējām kūku, izdekorējām un ielikām to ledusskapī, un uz vairākām stundām aizmirsām. Negaidīts pārsteigums bija tas, ka kūka tiešām bija sastingusi! Ne vienmēr manas cerības tā piepildās!
Par pašu kūku – man garšoja ļoti, ļoti! Jānis teica, ka viņam šķietot pārāk salda. Iespējams, ka varētu siera masā ielikt kādas ogas, lai dotu svaigumu. Tā kā es pēdējā laikā esmu aizrāvusies ar dzērvenēm, tad šobrīd man šķiet, ka tās tur ideāli iederētos. Iepriekš jau esmu aprakstījusi savas
Kūka gatava! Var redzēt, ka vidus nedaudz iekrita uz iekšpusi, bet garšu tas nemainīja. Nevar redzēt, ka pagaidām kūka kustās kā želeja
neesošās attiecības ar želatīnu, kas nepieciešams siera kūkai, ja to gatavo necepot, tādēļ man šis variants šķiet daudz drošāks – ka tiešām viss izdosies un beigās nebūs jāimprovizē par saldo ar cepumu-siera kūkas garšu, jo nebūs iespējams sagriezt gabaliņos. Turklāt, ceptā siera kūka noteikti vieglāk padodas pārvadāšanai, lai aizvestu to kā ciema kukuli, kaut kur viesojoties. To arī jau pamēģinājām, jo nākamajā dienā braucām ciemos pie krustdēla – arī tur kūka tika atzīta par ļoti garšīgu.
Izdekorēta un gatava atpūsties ledusskapī
Tiešām nezinu, kā kūku ietekmēja tas, ka izmantojām mascarpone, nevis Philadelphia sieru. Vienīgās aizdomas man ir, ka ar Philadeplhia sieru kūka varbūt būtu stingrāka cepšanas laikā. Kādreiz noteikti pamēģināsim arī pēc precīzās receptes. Katrā ziņā, noteikti šo kūku ieteiktu cept tiem, kam garšo ļoti saldi ēdieni. Labāk atstāt kādiem svētkiem, jo kā zināms, laba daudz nevajag. Kūka arī nav nekāds lētais prieks, tādēļ ikdienā noteikti sevi var iepriecināt ar vienkāršākiem saldajiem. Bet, ja gribās pārsteigt draugus, tad noteikti šo var cept – recepte šķiet ir „muļķu droša”, nevaru iedomāties, kā kaut ko varētu nošaut greizi.Lai labi garšo!
