Kokletes. Cocklets. Nezinu vai man bērnībā bijusi kāda kotlešu trauma, vai vienkārši visu mūžu bijušas dabiskas antipātijas pret gaļas klučiem, taču šis ir tas ēdiens (un ne vienīgais), kas man uzdzen šermuļus un liek kuņģim sarauties pirmsvemšanas pozā. Tā nu sanācis, ka esmu izaugusi un mans vīrietis pieprasa daudz gaļas ēdienus. Sākumā pretojos, bet beigu beigās centos atdarināt omas kotletes - vienīgās, kas man garšo. Viņa tās taisa no meža gaļas, vidū noslēpjot kūpinātu speķi, tādējādi padarot gaļu ļoti sulīgu. Man neizdevās, taču pēc kāda laika atkal un atkal nācās gatavot kotletes un pašai neēst. Apnika.
Man sirdij tuva ir eksperimentēšana ar ēdieniem, vēl jo vairāk, ja mājās ir tas kas ir un ir vajadzīgas vakariņas. Kādā no kotlešu taisīšanas reizēm mazliet pamainīju ierastās sastāvdaļas, proti, maizes vietā liku miltus un recepti papildināju ar sieru.
Kāpēc kotlešu recepte spokos? Tas taču nav nekas īpašs.. Ja nemaldos, tad rudenī sāku piedalīties spoku fotospēlē un reiz ieliku skaitli no kotlešu masas. Kolch brīnījās, kas tā par gaļas masu ar sieru (acīmredzot, vismaz kāds šādu recepti neizmanto). Kad pasacīju, ka kotlešu masa, tad mani mazliet paķēra uz zoba, jo redz sieram vajadzētu lipt pie pannas un izšļukt pa visu kotleti tā, ka beigās sanāk vien pļeka. Tā nav. Tāpēc arī recepte.