Leģenda vēsta par baisu notikumu 1944.gada rudenī. Liepājā valda vācu okupācija. Patrulējot pilsētas ielās, vācieši notver latviešu jaunekļu grupu. Rodas aizdomas, ka puiši ir dezertieri, tāpēc apstākļu noskaidrošanai tos nogādā Karostas cietumā. Starp viņiem ir arī kāds puisis, kam pēc divām nedēļām gaidāmas kāzas. Viņu iesloga 18.kamerā. Puisis ir pagalam nemierīgs - viņš aizbēdzis no frontes, jo leģiona vienības grasās izvest uz Vāciju. Puisim izdodas nosūtīt līgavai ziņu, ka viņš ir Karostas cietumā, taču lai meitene nesatraucas un gaida mājās. Viņa tā arī dara. Taču, kad līdz kāzām vairs palikušas tikai trīs dienas, viņa dodas savu mīļoto meklēt. Liekot lietā sievišķīgas viltības (leģenda vēstī, ka viņai pat nācies pārgulēt ar cietumsargiem un pēc tam viņa tos kārtīgi piedzirdījusi), viņa iekļūst cietumā. Taču tur uzzina, ka mīļotais ir nošauts. Iespējams, aiz līdzjūtības pret meiteni cietumsargi atļauj viņai mirklīti pabūt kamerā, kur viņas mīļotais vadījis pēdējās dienas. Tur arī viņa izdara pašnāvību pakaroties. Kopš tā laika pa Karostas cietumu klīst Baltā dāma - meitene baltā tērpā ar rudu bizi.2