Arī "Karostas glābšanas biedrības" darbinieki ne vienreiz vien pārliecinājušies, ka Baltā dāma cietumā ir! Kristers Krafts, kurš strādā par gidu, pirmo reizi pats uz savas ādas to izbaudījis neilgi pēc tam, kad cietums atvērts tūristiem. "Karostas cietumā sāku strādāt 2003.gada pavasarī. Kaut biju dzirdējis leģendu, pirmā vasara pagāja mierīgi. Pirmā saskare ar slaveno Balto dāmu man iznāca tā paša gada rudenī, kad sākās tumšais laiks. Man tolaik bija 14 gadu," viņš atceras: "Viena tūristu grupa tikko bija prom, mēs gaidījām nākamo. Elektrība toreiz vēl nebija ievilkta, tādēļ garā gaiteņa vidū bijām novietojuši no teātra aizlienētu prožektoru. Un izmantojām sveces. Izrāde "Aiz restēm" ilga aptuveni divas stundas, un sveces bija izdegušas. Tādēļ, kamēr tika gaidīta nākamā grupa, man, kā jau jaunākajam, bija jānomaina sveces gaitenī. Tās atradās aiz prožektora. Ieliku kabatā izdegušo sveci, šķīlu jau uguni, lai aizdegtu jauno, kad aiz stūra izdzirdu, kā atveras nopratināšanas kabineta durvis un atskan soļi. Vispirms nodomāju: ā, tur nāk mans kolēģis Juris. Soļi nāca aizvien tuvāk un tuvāk, un tajā mirklī es attapos: bet Juris un pārējie kolēģi taču ir pagalmā un gaida ierodamies jauno grupu, ēkā esmu tikai es viens! Un tad es sapratu, kas notiek! Šķīlu uguni, lai aizdegtu sveci, un rokas man neprātīgi trīcēja. No kabineta līdz gaiteņa stūrim, aiz kura stāvēju, ir soļi pieci. Jutu: vēl solis, un nācējs pagriezīsies ap stūri un klāt būs. To, kas notika pēc apjausmas, tā īsti neatceros. Tās izjūtas nav izstāstāmas - tās bija briesmīgas, riebīgas, pretīgas... Svecīte izkrita un nodzisa. Es aizgriezos tajā brīdī, kad nācējam bija jāparādās. Gāju prom. Un mana vienīgā doma bija: tikai nesākt skriet, tikai nesākt skriet! Sirds sitās kā negudra, un vienu brīdi pat šķita, ka tā apstāsies. Tā var traks palikt! Tā bija mana pirmā un, viennozīmīgi, iespaidīgākā tikšanās ar Balto dāmu, kaut viņu pašu neieraudzīju, tikai sadzirdēju. Es biju neprātīgi pārbijies un, ja kāds man mēģinātu teikt, ka viņam nav bail, es gan neticētu. Vēlāk jau biju gatavs uz tikšanos, kaut tik nopietnas reizes vairs nav bijis." Kopš tās pirmās reizes Kristers spoku manījis vairākkārt: "Ikdienā, ja nav izrāžu, dežūrgids ir viens. Ja nav tūristu, durvis tiek aizslēgtas, un es ēkā palieku viens. Bieži ir dzirdami soļi, durvju virināšanās. Sākumā, to dzirdot, vienmēr steidzos skatīties. Nu to vairs nedaru, esmu iemācījies ar Balto dāmu sadzīvot." Tāpat bieži tumsā pazibot tēli un silueti. "Runājis ar spoku gan vēl neesmu, tāda izdevība man nav bijusi. Bet par to arī īpaši neskumstu," atzīst puisis.3