Tā kā dzīvoju laukos, tad laucinieki mani sapratīs, jo katram laukos ir jābūt trīs lietām - kārtīgai mājai (tas ir), kārtīgai saimniecības ēkai (tas man klibo), un kārtīgai kūpinātavai. Ideāli būtu, ja ir arī atpūtas zona, bet tā man top - pirtiņa ir salikta, jāturpina iekšdarbi, baļļu man salika, vismaz būs kur taukus kausēt. Bet šoreiz būs mazliet vairāk par kūpinātavu un šašličnaju.
Kūpinātavu izdomāju bliezt augšā tādu, ka vairāk nekad nebūtu jāķimmerējas gar viņu. Diemžēl pats būvniecības process nav safočēts, jo ne da feņi vispār bija par kaut kādām bildēm. svarīgākais - tunelis no komunikāciju šahtas monolītvibrobetona, kurtuve izoderēta no ārpuses un iekšpuses ar ķieģeli, pati kūpinātava no ķieģeļiem ar trīs plauktiem, lai var kūpināt dažādas gaļas dažādās tempereatūrās.
Kūpinātavas kristības bija riktīgā aukstumā kūpinājām veselu cūku - nebija liela, jo kad likām zaļu iekšā, svars bija ap 60kg. recepte ir kā vienkārša - cūka tiek kūpināta ap 18 stundas, cūka guļ uz vēdera, lai vēderā esošās garšvielas sasūcas pārējā miesā.
Sākumā temperatūru turējām ap 120 grādi, kurināšana bija nenormāli garlaicīga - malka jāmet ik pēc pāris stundām, kūpinājam ar zaļu alksni un sausu bērzu. Ja kāds teiks, ka bērzs ir garām, tad aizejiet uz krutajiem itāļu restorāniem, kur picas cep ar malku, un izmanto tikai un vienīgi sausu bērza malku. Piekrītu, ka mitrai būtu piķis un darva, bet sausai nav. Nav un nestāsties, ka ir - tie, kas to stāsta, kurina ar mitru malku. Ja tusiņš sākas 12 dienā, tad vēlākais bija jāsāk kūpināt 18 vakarā iepriekšējā dienā. Malku meta ik pēc 2 stundam, līdz kādos 5 no rīta viss piegriezās, piestūķēja trubu pilnu ar malku un aizgāja pagulēt. Ap 9 trubā esošās ogles tika aplietas ar ūdeni, lai nekas vairāk nesilsts. Temperatūra kūpinātavā bija zem 300 grādiem. Kā to zinām? tāpēc ka termometrs, kurš turēja līdz 220 grādiem, bija pilnībā sakusis, palikusi bija tikai metāla daļa. Cūka melna kā ogle. Domājām, ka dirsā darbs un materiāli. Tooties tagad varam ar putām uz lūpām teikt, ka vispirms tā cūka ir kārtīgi jānosvilina pēc iespējas augstākā temperatūrā, pēc tam var turēt tos 120 - 140 grādus, un cūka būs izcila. Mūsu melnā cūka no ārpuses bija cieta kā betons, bet ar japāņu nazi GEFU (starp citu - asākie sērijveida naži pasaulē, un trešie asākie sērijveida asmeņi pasaulē) atgriezām vienu malu vaļā kā grāmatas vāku, a tur - gaļa mīksta, aromātiska un garšīga kā steiks, kuru var apēst bez zobiem, pietiek ar lūpām un mēli. normālu gabalu kā cepetim izgriezt nebija iespējams, jo visa gaļa juka ārā pa šķiedrām. vilkām cimdus un grābām no kauliem nost, likām viesiem uz šķīvjiem.
Un tas viss pusgatavā kūpinātavā, kurai nav ne kurtuves durtiņas, ne kūpinātavas durvis, viss pagaidu variants. Pat no trijām atvilknēm tikai viena ir gatava. Toties viena štelle gan ir skaidra - vajag kaut kādu vannveidīgu ielikni, kur taukiem krāties, jo citādi tā kūpinātava būs žurku midzenis, jo visi tauki krājas uz grīdas vai pat caurumā, pa kuru var arī liesma ienākt un tad tā būda aizies rūkdama.
Lai visiem, kam ir, labi kūpinās.
Ir labais. 
