Atceros, kā sencis gribēja pārdot mašīnu...
1. Saprotot ka to čigānu kasti neviens nepirks, sencis ieliek sludinājumu:
Pārdodu mašīnu, varbūt ne mašīnu, bet veselu dzīvestāstu.
Tas sākās kādā rūpnīcā 1987. gadā, Krievijā. Jauna, spīdīga, mazulīte tiek aprūpēta ar pirmo saimnieku Sašu un viņa sievu. Mīlestība un rūpes- tā varēja raksturot šos gadus!
Bet tas nevilkās ilgi, tik pārdesmit gadus, jo Saša mira dēļ slimības, un tā stāsta galvenā varone tika pamesta...bet vai tiešām?
Līdz, pie Sašas sievas pēcbēru dzeršanā ieradās kāds vīrs, kas ieraudzījis, kā mazulīte izceļas uz krēslainā meža fona, viņš to nekavējoties iemīlēja un atpirka, lai varētu doties pāri Eiropai pie savas mīlestības Vācijā. Šī nerakstīti aizliegtā mīla šo ceļojumu padarīja par īstu piedzīvojumu.
(es nerakstīšu visu, jo slinkums, bet ticiet man, tas ir iespaidīgi)
Līdz šim te.
...un nu rūsas saēstā mašīna, kas piedzīvojusi šo visu, ir nonākusi manās rokās.
Es ceru tai atrast saimnieku, kas to mīlēs un aprūpēs līdz šī lutinātā motora beigām, jo tā rūcinot savu zemo dziesmu, to tik vien gaida!
.
.
Pēc pāris dienām sencim piezvanīja padsmit cilvēki, jautājot tikai vienu lietu- kad tai (mašīnai) var atbraukt pakaļ.
Es gribu teikt, ka nav galvenais izskats, bet tas, kas ir iekšā (par sludinājumu spriediet paši, reāli vai nereāli ;) ).
Ja Tu būtu uzrakstījis aprakstu, kura dēļ uz velosipēdu paveras pavisam cits skats, tu saņemtu pavisam citu novērtējumu. Padomā un piedomā pie tā, ko raksti!
Ar pamācošu smaidu, ZiemeļBriedis.