Jau no seniem laikiem maize latviešiem ir bijis ikdienā lietots produkts. To ēda katru dienu. Tagad veikalu piedāvātais maizes klāsts kļuvis tik liels, pat neaptverams un paliek grūti tajā orientēties. Neskatoties uz to, katrs sev piemērotāko ir atradis un cenšas pie tās pieturēties. Manas garšas kārpiņas diezgan labi apmierināja Limbažu pusē ceptais Alberts. Sanāca tā, ka tuvāko veikaliņu, kur to tirgoja, slēdza un esmu jaunos rupjmaizes meklējumos. Esmu jau pamēģinājusi vairākas, bet savējo rupjmaizi pagaidām neesmu atradusi. Kā pēdējo pirms nedēļas nopirku Rīgas maiznieka rudzu formas maizi, atceroties padomju laiku vienīgo gardo ķieģelīti. Neesmu es uz ēdieniem izvēlīga bet šo maizīti ar piespiešanos apēdu trīs šķēles 5 dienās. Nekādu konkrētu vainu pat nevaru tai atrast, bet tā ir tik bezgaršīga, ka labāk iztieku vispār bez maizes. Esmu tā audzināta, ka maizīti nedrīkst ārā mest. Vienīgā izeja - maizīti pārcept, tai pievienojot labas piedevas. Neviens vien padomju ķieģelītis ir pārcepts gardā saldskābmaizē, ko veikalos toreiz nevarēja nopirkt. Šoreiz tapa jauna recepte, kas sevi attaisnoja ar uzviju. Skaties bildēs.
! Pirmo daļu izlasiju un siekalas lidz ceļgaliem ! Talak nelasišu , baidos aizrities 
! 
