Tātad, sākumateriāls ir 20. gs. sākuma mēbele, ka ir pamatīgi apskrambāta, bet nekā citādi apstrādāta netika līdz brīdim, kad nokļuva pie manis. Sākumstadijā tā izskatījās apmēram tā, kādas stāv garāžās vai šķūnīšos vecās lauku mājās. Gribu teikt, ka neesmu nekāds profesionālis, bet man ir 3 gadu pieredze šādos darbos (principā maizes darbs) un sokas tīri labi, vismaz pārdošanas ziņā.
Kad rokas no ****as aug.36
Tātad, pats sākums, rokturus esam noskrūvējuši un atvilknes izvilktas, lielākajos ''dauzījumos'' jau ieķepēts špaktelis.
Apmēram pēc 30 minūtēm špaktelis ir pietiekami sauss, lai to varētu ar slīppapīru smuki noslīpēt. Izmantoju smalko 240 numura smilšpa'piru, kaut gan mans favorīts ir 180 numurs - praktiski universāls. Lakotām un krāsotām mēbelēm gan nav citu variantu kā ņemt rokās slīpmašīnu un dot tik virsū līdz paliek pliks koks.
Abas atvilknes nedaudz atsevišķi.
Tik tālu nu eam, noslīpēts ir, virsma gluda kā zīdaiņa pēcpuse.
Neaizmirstam par grīdu, ja vien nekrāso darbnīcā, kur tāpat viss ir piekleksēts tā, ka izskatās pēc pūķa vēmekļiem (šoreiz darbavieta ir virtuve - krāsa uz ūdens bāzes, tā ka nevienam nosmakšanas briesmas nedraud atšķirībā no Rīgas laku un krāsu rūpnīcas ražojumiem, pēc kuru lietošanas 3 dienas logi jātur vaļā, citādi jūties kā gāzes kamerā). Pacēlu mēbeli arī nedaudz uz augšu, lai kārtīgi nokrāsotu tos strumpulīšus, ko grūti nosaukt par kājām.
Špakteļa putekļus nomazgājam, lai nepiecūkotu krāsu, šoreiz tāda padārga gadījusies.
Arī atvilknēm uzlikta tā sauktā ''krāsotāju lente'', lai maliņas būtu pavisam glītas un taisnas.
Tas pats arī aizmugurē. Aizmugurējās augšējās līstes krāsojam.
Pusgatava stadija, galarezultāts būs ''pērļu pelēks'', jeb tas tonis, ko var bieži sastapt Jūrmalas vasrnīcās.
Vēl pusgatavāka stadija. 2. kārta ir uzlikta un gaidam, kad nožūs, lai varētu likt 3. kārtu. Pa vidam pamanītas vēl nejaukas grambas un skrāpējumi. Rezultāts - baltais špaktelis pa virsu :)