Nav šaubu, ka šī pandēmija ir traģēdija, kas ik dienas turpina laupīt simtiem dzīvību, bet tikai vienpusējs skatījums sevī neietver iespējamos šīs krīzes ieguvumus.
Pirmkārt, šī situācija mums liks izvērtēt to, kas ir svarīgs un bez kā var iztikt. Otrkārt, papildus apgrūtinājums iznīcinās vājus uzņēmumus. Kopējai valsts un labklājības izaugsmei ir maz labuma no nīkuļojošiem biznesiem, kas nespēj saimniekot efektīvi. Šādi darba devēji reti kad var piedāvāt darbiniekiem pietiekošas izaugsmes iespējas gan profesionāli, gan materiālā ziņā. Treškārt, nelieli satricinājumi ir nepieciešami, lai izmestu mūs no ikdienas ritma un iemācītu tolerēt stresu situācijā, kad vairs paši daudz ko neesam spējīgi kontrolēt. Esam pārāk pieraduši pie ērtībām. Esam pieraduši nekrāt un visu notērēt, apmeklēt kino vai bāru, kad vien brīvs laiks un ceļot, kur patīkas, domājot, ka tas viss ir pašsaprotami, un zaudējot spēju priecāties par to, kas mums ir dots. Ceturtkārt, pandēmija veicina tiesību normu un likumu sakārtošanu. Pārbauda valsts spēju reaģēt, ja notiek kas negaidīts, krājumu atbilstību ārkārtas situācijai. Normatīvo aktu nepilnības (piemēram dažādu amatpersonu pilnvaras veikt pārbaudes, atļautās darba stundas, steidzamu iepirkumu organizēšana). Bīstamā situācija piespiež mūs risināt ļoti pretrunīgus jautājumus: vai ir pieļaujama personas pārvietošanās brīvības ierobežošana? Ja tomēr to ierobežo, cik lielā mērā un cik ilgi? Cik precīzai jābūt informācijai par saslimušajiem? Vai ir pieļaujamas vēlēšanas laikā, kad balsstiesīgie atrodas piespiedu karantīnā?
Protams, izklausās tā, it kā es priecātos par citu cilvēku traģēdiju, bet tas nav tas, ko vēlējos pateikt. Domāju, ka pēc covid-19 uzliesmojuma dzīvosim daudz drošākā vidē, nekā pirms tā. Visos laikos bijušas lipīgas slimības un mūsdienas nav izņēmums, tieši otrādi – starptautiskā kustība slimību ierobežošanai rada vēl nepiedzīvotus izaicinājumus. Agrāk vai vēlāk būtu spiesti piedzīvot kāda infekcioza aģenta strauju izplatību un labāk, lai sagatavoties palīdz slimība, kura nogalina krietni mazāk par 1/10 no saslimušajiem ( katrā valstī mirušo procents atšķiras, piemēram, Šveicē 0,63%, ap 5 % Irānā, 7,2 % Itālijā), nekā mēris vai kas tikpat briesmīgs.
