Mucc ir japāņu rokgrupa, kuras aizsākumi meklējami pirms vairāk nekā desmit gadiem. Lai gan sākumā grupa bija nedaudz aizrāvusies ar vizuālo tēlu (visual kei), kā jau lielākā daļa japāņu mūziķu un tas, iespaidoja arī grupas skaņejumu, gadu gaitā mucc ir izgājuši cauri dažādiem muzikālajiem stiliem un nav baidījušies šo to paeksperimentēt. Varētu apgalvot, ka pamatā viņu pirmie songi bija tādi padepresīvi (emo), taču pēdējos albumos diapazons ir krietni paplašinājies un tajos ir sastopamas gan niknas un spēcīgas dziesmas (parādās pat speed un hard rock elemtenti), gan neiztrūkst arī šis tas popsīgs (pat kkas līdzīgs disko bītiem), kā arī lēnas, nomierinošas balādes. Dažbrīd pat jābrīnās, ko Tatsurou no savas balsis var izdabūt.
Grupas sastāvs:
Tatsurou (vokāls) - otru tādu neatrast.
Miya (giča) - savā lauciņā ir guru, šad tad dziesmās šo to arī iescreamo
YUKKE (bass) - tāds dīvains tipiņš
SATOchi (bungas) - vienkāršs tipiņš
Albumi:
Tsuuzetsu (2001) - vēl underground līmenis. vokāls, instrumentā daļa vēl salīdzinoši zemā līmenī, šķiet, ka grupa par savu spēlēšans stilu vēl nav vienojusies. dziesmas melanholiskas, indie. jūtama tautiska pieskaņa.
Houmura Uta (2002) - grupas jau iegājusi tautā, jo albums tika burtiski izķerts. albums depresīvs, grupas dalībnieki izceļas ar spilgtu vizuālo tēlu. šķiet, ka tad tika uzņemts arī pirmais grupas video - zetsubou.
Zekuu (2003) -albums, kurā daudzi iepriekšējo dziesmu ani bija vīlušies, jo kārtējo reizi mainīts stils. lai nu kā, bet viņi ieguvuši arī daudzus jaunus fanus un piedalās koncertturnejās ar tik slavenām grupām kā gazette un dziedātāju mitavi. dziesmas kļuvušas daudz smagākas, nezinu, ka to sauc mūzikā, bet dziesmās parādās krasa pārejā no mierīgā uz smago.
Kuchiki no Tou (2004) - diezgan līdzīgs iepriekšējam albumam, taču skills puišiem jau vairāk pieaudzis, parādās jau visādi giču solo utt. dziesmas jau nedaudz vairāk līdzinās pašreizējam skanējumam. ja nemaldos albuma veidošanas laikā vokālalists bija satrīdējies ar basģitāristu - notika visādi strīdi. par to arī ir albuma vārdā nosaukā dziesma, kura sevī ietver naida un piedošans tēmu (vnk ģeniāls skaņdarbs). par laimi abi beigās salaba.
Houyoku (2005) - albums, kura dziesma "saishuu ressha" bija pirmā ar kuru es dzirdēju no šīs grupas. skaista rokbalāde, labs gičas solo dziesmas vidū. var teikt viens no mierīgākajiem grupas albumiem. džeki iemēģinājuši uztaisīt dziesmu arī orķestra pavadījumā. šajā gadā grupa tapa zināma arī eiropā - koncerti vācijā un francijā. neparastais vizuālais tēls kaut kur izkūp.
6 (2006) - tāds minialbums, jo grupa lielāko daļu pavadīja braukājot pa koncertturnejām. velk nedaudz atkal uz albuma "Kuchiki no Tou" pusi.
Gokusai (2006) - albums iesākas ar pasmagiem gabāliem (velk uz numetal, alternative pusi), bet turpinās ar dziesmām Houyoku stilā.
Shion (2008) - viens no maniem mīļākajiem albumiem. dziesmas vieno tas, ka tajās (īpaši smagākajās) parādās arābiski ritmi. ietestētas arī sintētiskas skaņas. kaut kas vēl nebiijis ir dziesmas "fuzz" un "anjelier", kas uztaisītas tādā disco, dance stilā. nepamanāmi nepaliek momenti, kuros solists cenšas nodziedāt falsetto balsī. viennozīmīg viseksperimentālais albums. nedaudz atgriežas šis tas no vizuālā tēla.
Kyuutai (2009) - specīga bunu spēle, to pašu var attiecināt uz ģitāras riftiem un solo. un protams arī tas, ko tatsurou no savas balss spēj izspiest ir unikums. visaizkustinošakā dziesma ir balāde "sanbika", kur tekstu "santa maria..." iedzied kopā ar itāļu operdziedātāju. šķiet, ka pēdējā laikā daudzi mūziķi aizraujas ar to, ka savai balsij piešķir elektronisku skanējumu. tas arī darīts arī šī albuma dažu dziesmu ievados.
Pielikumā pievienošu pa vienam dziesmas videklipam gandrīz no katra albuma hronoloģiskā secībā, lai varētu izsekot līdzi grupas darbībai. Ja būs interese arī turpmāk centīšos šo to uzdrakāt par kādu japāņu grupu, kuru es klausos.
