The Doors5

Viņu karjeras lūzuma punkts bija incidents Maiami koncertā. Džims bija noskatījies dzīvā teātra izrādi „Paradise now”, kurā aktieri izģērbās un izkliedza dažādas frāzes, piemēram: „Kultūra apspiež mīlestību!” vai „Man nav atļauts novilkt drēbes!” un Džims gribēja to pašu izdarīt savā koncertā Maiami 1969. gadā. Viņš izaicināja publiku ar saukļiem „Jūs esat sasodītu idiotu bars!”, „Jūs esat vergi!” un pēc sava monologa centās izģērbties tā, kā to darīja aktieri no Paradise Now. Grupas biedri viņu apturēja un koncerts varēja turpināties. Džims bija pamatīgi piedzēries, vārdus izrunāja neskaidri un aizmirsa tekstu. Pēkšņi skatuves priekšā iznāca sens paziņa no Losandželosas un iedeva Džimam aitas mazuli. ”Es labprāt viņu izdrāztu,” teica Džims, „bet viņa ir pārāk jauna.” Gandrīz stundu Džims bija aicinājis publiku pievienoties viņam uz skatuves. Pūlis vairs nebija valdāms un uz skatuves bija vairāk nekā simts cilvēku. Skatuve tika salauzta, aparatūra sabojāta un koncertu Džims pameta policijas klātbūtnē. Sākās izmeklēšana un pirmo reizi prese nostājās pret The Doors.

„The Soft parade” bija grupas ceturtais albums. Tas bija tapis veselu gadu, bet plates liriskais spēks bija piezemētāks, un Losandželosas orķestra stīdzinieku klātbūtne laupīja albumam kādreiz tik spilgto The Doors skanējumu.

Džims laika gaitā bija ļoti izmainījies. Viņa mati vairs nebija cirtaini un rūpīgi saveidoti, vaigi vairs nebija vāji un iekrituši, un ķermenis slaiks un muskuļots. Tagad Džims šķita gandrīz ikdienišķs: izskatīgs, alu sūcošs students ar pagariem matiem un izteiktu žokli. Jaunais albums „Morrison Hotel” atkal atguva The Doors reputāciju kritiķu vidū. Žurnāls Circus izteicās: „Iespējams, ka Morrison Hotel ir pagaidām labākais The Doors albums, kas Morisona ticībai pievērsīs jaunus sekotājus, kā arī uzmundrinās vecos, kuriem viņu divi iepriekšējie albumi nozīmēja tikai vilšanos. Tas ir smags un grēcīgs roks, viens no šīs desmitgades labākajiem albumiem.”

Sekoja tiesas prāvas par uzstāšanos Maiami. Pēdējā reize, kad The Doors publikai parādījās četratā, bija Ņūorleānā – tās bija beigas. Rejs apgalvo, ka tovakar viņš redzējis Džima garu atstājam miesu. „To redzēja visi. Jau kaut kad vidū viņš zaudēja savu enerģiju. Viņš saļima pār savu mikrofonu un varēja skaidri redzēt, kā tas atstāj viņu. Džims bija pilnīgi iztukšots.” Kā cenzdamies atvairīt savu vājumu, Džims pacēla mikrofona statīvu un vairākas reizes trieca to pret skatuvi, tad iesvieda to publikā, un, ne vārda neteicis, nogāja no skatuves.

16. Morisona nāve ir tīta noslēpumos un dažādās baumās. Oficiālā versija ir šāda: 1971. gada 3. jūlijā, īsi pēc pusnakts Džims atradās dzīvoklī kopā ar savu draudzeni Pamelu. Pēkšņi viņš sācis atklepot asinis. Tas bija noticis arī agrāk un, apgalvodams, ka viss ir kārtībā, Džims devās uz vannasistabu. Pamela atkal ļāvās miegam, taču piecos no rīta pamodusies un atklājusi, ka Džima joprojām nav, devās uz vannasistabu, kur atrada to vannā. Viņa rokas bija atbalstītas pret porcelāna apmalēm, galva atgāzta atpakaļ, garie un slapjie mati krita pār vannas malai un gludi skūtajā sejā vīdēja zēnisks smaids. Pamela izsauca ugunsdzēsēju atdzīvināšanas brigādi, līdz ar to ieradās ārsts un policija, taču bija jau par vēlu. Viens no iemesliem, kas liek apšaubīt šo stāstu ir nobīde laikā. Presei tas tika darīts zināms tikai sešas dienas pēc Džima nāves un divas pēc bērēm. Vēl viens mulsinošs apstāklis ir tas, ka Bils Sidonss tā arī netika redzējis līķi. Viņam ierodoties Pamelas dzīvoklī, tur priekšā bija aizzīmogots zārks un miršanas sertifikāts ar ārsta parakstu. Paša ārsta klāt nebija, arī sekcija netika veikta, tāpēc Bilam nācās samierināties ar Pamelas apgalvojumu, ka Džims esot miris. Ir cilvēki, kuri joprojām apgalvo – Džims Morisons nav miris. Jo – ja reiz ir bijis cilvēks, kurš ir gatavs un spējīgs izgaist, tad tas bija Džims. Un tas taču būtu tieši viņa stilā – iestudēt pašam savu nāvi, lai aizbēgtu no publiskās dzīves.