Ģitāras vēsture
Mūzikas instrumenti, kas bija līdzīgi ģitārai ir bijuši zināmi jau apmēram 5000 gadu pēc kārtas. Ģitāras ir cēlusies no seno laiku mūzikas instrumenta, ko centrālajā Āzijā dēvēja par citāru (jeb sitāru). Instrumenti, kas pēc formas bija ļoti līdzīgi ģitārām parādījās senlaiku koka un akmens figūriņās, kas tika atrasti mūsdienu Irānas teritorijā. Mūzikas instrumenti, kas līdzinājās ģitārai, bija pazīstami Āzijā, un to apliecina attēli uz Asīrijas, Babilonijas un Feniķijas tempļu sienām. XIII gadsimtā arābi tos ieveda Spānijā, kur tā drīz ieguva plašu atzinību.
Mūsdienu vārds „ģitāra”, angļu valodā tika pārņemts no spāņu vārda „guitarra”, kas savukārt tika atvasināts no sengrieķu vārda „kithara”.
Dažādos avotos, kuros tiek runāts par daudzu mūzikas instrumentu nosaukumu izcelšanos, tiek runāts par to, ka ģitāras nosaukums visticamāk ir cēlies no divām Indoeiropiešu vārdu saknēm: guit-, līdzīgi sanskrita (sanskrits – senā valoda) „sangeet” – kas nozīmē „mūzika”, un –tar, ļoti plaši pielietojamas saknes, ar kuru parasti apzīmēja „saiti” vai „stīgu”.
Spāņu muzikālais instruments, kuram arī ir ladas un līdzīgā ģitārai korpusa forma - „viuēla” (angļ. – vihuela), ir bijis kā starpposms renesanses laikmeta kokles – veidīgās ģitāras transformācijā uz moderno spāņu ģitāru. Šīm instrumentam ir bijis līdzīgs koklei skaņojums un līdzīgs ģitārai korpuss.
XV gadsimta beigās Spānijā ģitāra līdzās citiem stīgu instrumentiem kļuva par vienu no iemīļotākiem instrumentiem. Sākot ar XVI gadsimtu, strinkšķināmie instrumenti kļūst par ārkārtīgi populāru aizraušanos. Tiek sarakstītas daudzas ar ģitārspēli saistītas grāmatas.
Mūsdienu instrumentam līdzīgo izskatu ģitāra ieguvusi, izejot garu attīstības ceļu. Līdz XVIII gadsimtam tā bija izmēros mazāka ar diezgan šauru un izstieptu korpusu. Tikai ap XIX gadsimta vidu ģitāra ieguva tagadējās formas, tostarp kļūstot arī lielāka. Sešas ģitāras stīgas ieguva klasisko skaņojuma veidu: (no augstākā uz zemāko) mi, si, sol, re, la, mi. No Spānijas ģitāra nokļuva citās Rietumeiropas valstīs un Amerikas kontinentā, kur iemantoja milzu popularitāti.
XVIII gadsimta beigās Spānijā parādās komponisti un virtuozi F. Sors un D. Aguado; tai pašā laikā Itālijā - M. Džuliāni, L. Leniani, F. Karulli, M. Karkasi un citi. Viņi saraksta skaņdarbus, kas domāti ģitārai, sākot ar mazām dziesmiņām un beidzot ar sonātēm un koncertiem ar orķestri.
XIX gadsimta vidū pasaule iepazīst vijolnieku Nikolo Paganīni, kurš ir bijis arī lielisks ģitārists. Lai arī ģitārspēle ir tik šķietami atšķirīga no vijoļspēles, Paganīni daudz darījis muzikālo paņēmienu pārnešanā no viena instrumenta uz otru. Paganīni ir sarakstījis 140 dziesmas ģitārai, 28 duetus vijolei un ģitārai, 4 trio un 9 ģitāras kvartetus.
Daudzi XIX gadsimta komponisti (F. Šūberts, K. Vēbers, R. Kreicers, A. Diabelli, L. Špors un citi) ir sarakstījuši skaņdarbus ģitārai, kā arī ansambļiem ar ģitāru.
XIX gadsimta otrās puses ģitāras vēsturē nozīmīgs ir spāņu komponista, solovirtuoza un pedagoga Francisko Tarregi vārds. Viņš izveido jaunu ģitāras nošu pieraksta veidu un pilnveido ģitāras formu (faktiski tā forma, kas šodien ir klasiskām ģitārām ir viņa gara un roku darbs).
20. gadsimts
XX gadsimtā pasaule iepazīst izcilo spāņu ģitāristu Andresu Segoviju. No Dienvidspānijas nākošais jaunais ģitārists 1922. gadā dodas uz Dienvidameriku, kur viņa koncerti bauda lielus panākumus. Viņš turpina koncertsēriju visās lielākajās Rietumu kultūras valstīs, kur viņš tiek visādi cildināts par izpildījuma precizitāti, skanējuma dziļumu, neredzētu meistarību, dinamisko un kolorīto nianšu daudzveidību.
Pagājušā gadsimta beigās ģitāras popularitāte strauji pieauga. Ja līdz šim uz ģitārām spēlēja tikai privātmājas un salonos, tad pagājušā gadsimta beigās ģitāra sāka arvien biežāk parādīties dažādās skatuvēs. Radās nepieciešamība pēc skaņas pastiprināšanas.
Tad arī parādījās vairāk precīzāks dalījums uz klasisko un ko tagad visbiežāk sauc par vesterna (jeb folk) ģitāras. Tehnoloģija ļāva izgatavot metāliskās stīgas, kuras skanēja skaļāk. Izņemot to, pats korpuss ar laiku palielinājās, kas ļāva skaņai būt dziļākai un skaļākai. Taču palika viena nopietna problēma – metālisko stīgu stiprs savilkšanas spriegums faktiski „nogalināja” augšējo ģitāras korpusa daļu, savukārt tās biezuma palielināšanas mēģinājumi „nogalināja” vibrāciju un ar to arī instrumenta skaņu.
Tieši tad arī Mārtina kungs (mūsdienu folk-ģitāras tēvs) izdomāja savu slaveno X-veidīgo atsperu stiprinājumu. Atsperes tika pielīmētas krusteniski, tādējādi palielinot augšējās daļas izturīgumu neslāpējot vibrāciju.
30. – s un 40. – s gados situācija atkal sāka mainīties – pārsvarā dēļ tā, ka sāka parādīties salīdzinoši kvalitatīvi mikrofoni un skaņas noņēmēji. Bez tā parādījās un uzreiz iekaroja pasauli jaunais populārais mūzikas stils – blūzs. Kā zināms blūzs attīstījās pārsvarā pateicoties nabaga melnādaino muzikantu pūlēm. Viņi spēlēja to ļoti dažādos veidos – ar pirkstiem, mediatoriem un pat ar alus pudelēm (alus pudeles kakliņš ir tiešais sencis mūsdienu slaidiem).
Taču nozīmīgākais lēciens instrumenta popularitātei bija elektriskās ģitāras izgudrošana, kas notika XX gadsimta 30. gadu vidū, padarot ģitāru no pavadošā par vienu no vadošajiem soloinstrumentiem, jo vairs par šķērsli nebija instrumenta diezgan klusais skanējums. Elektrisko ģitāru patentēja Džordžs Bošamps (George Beauchamp)1936. gadā. Viņš bija viens no Rikenbaker (Rickenbacher) kompānijas dibinātājiem, kura izgatavoja elektriskās ģitāras ar elektromagnētiskiem skaņas noņēmējiem, kuri pārvērta metāla stīgu vibrāciju elektriskā signālā, ko aizvada līdz īpašam pastiprinātājam, kas veido ģitāras skaņu. Elektriskā ģitāra mūsdienās ir viens no izplatītākajiem mūzikas instrumentiem, to plaši lieto blūzā, rokenrolā, džezā un popmūzikā.
Ģitāras tipi:
Parasti visas ģitāras tiek sadalītas divās plašās kategorijās: akustiskās un elektriskās.
Akustiskās ģitāras:
Akustiskā ģitāra nav atkarīga no jebkādām ārējām skaņu pastiprinošām iekārtām. Tās forma un rezonanse veido akustisko stīgu skaņas pastiprinājumu (uffff ). Taču akustiskās ģitāras skan salīdzinoši klusu un tā nevar sacensties ar citiem instrumentiem grupās un orķestros. Šodien daudzas akustiskās ģitāras ir pieejamas ar iebūvētajiem skaņas noņēmējiem, kas ļauj to pieslēgt pie ārējām skaņu pastiprinošām iekārtām.
• Renesanses un baroka laikmeta ģitāras – modernās klasiskās ģitāras priekšteči.
• Klasiskās ģitāras – tradicionāli ģitāras ar neilona stīgām, ko spēlē sēdus.
• Ģitāras ar metāliskām stīgām – ir līdzīgas klasiskām ģitārām, taču to korpuss parasti lielāks un grifs ir šaurāks, kā arī stingrāks strukturālais dizains, lai izturētu papildus spriegumu, ko veido metāliskās stīgas.
• 12-stīgu ģitāras.
• Akustiskās bass ģitāras.
• Krievu ģitāras – ģitāras, kurām ir septiņas stīgas, uz kurām 19. un 20. gadsimtā parasti spēlēja krievu ģitāristi.
Elektriskās ģitāras:
Elektriskās ģitāras skaņu, atšķirībā no akustiskās ģitāras, veido elektromagnētiskie skaņas noņēmēji līdztekus ar ārējām skaņu veidojošām/pastiprinošām iekārtām. Elektromagnētiskie skaņas noņēmēji (single un dauble coil) pārveido stīgu vibrāciju elektriskajos signālos, kas iet caur vadiem vai radio iekārtu uz pastiprinātāju. Bieži skaņa tiek speciāli pārveidota ar citu elektronisko iekārtu vai tās naturālo izkropļošanu (distortion ).
Elektriskās ģitāras specifikācijas (stīgu augstums virs grifa virsmas) un tās skaņas elektriskais pastiprinājums ļauj elektriskās ģitāras spēlētājiem pielietot dažādas spēlēšanas tehnikas un paņēmienus, kas ir mazāk pielietojami uz akustiskajām ģitārām. Šīs tehnikas un paņēmieni ietver sevī t.s. tapping, plašs legato pielietojums caur pull-off’ iem un hammer-on’ iem, flažoletus, skaņas slāpēšanu (palm mute) un tremolo un efektu pedāļu pielietojumu
Ceru ka patika. :)
