Vampīru kino klasika. Raksts būs veltīts abiem "Nosferatu" (1922. un 1979. gada filmai), bet tā, kā sižets ir gandrīz viens un tas pats, tad raksts būs tikai viens.
Darba devējs nosūta savu, jauno centīgo darbinieku uz Transilvāniju pie noslēpumaina grāfa, kurš vēlas pirkt īpašumu ārzemēs. Visi pa ceļam sastaptie vietējie, uzzinot viņa galamērķi, nez kādēļ sāk mest krustus un lūgies, lai viņš nekur nebrauc. Jaunais censonis šai, viņaprāt, muļķīgajai uzvedībai uzmanību nepievērš un turpina ceļu. Grāfs viņu laipni uzņem savā savādajā pilī. Jau pirmajā vakarā atgadās savāds incidents - viesis iegriež pirkstā un grāfs, ieraudzījis asinis, pēkšņi sāk dīvaini uzvesties. Dīvainības turpinās arī nākamajās dienās: milzīgajā pilī nav neviena kalpotāja, nav spoguļu, vīrieša kaklā nez ko kurienes parādījušās sīkas brūcītes un grāfs pa dienu nekur nav atrodams. Jauno vīrieti sāk mākt nelāgas aizdomas. Kad abi beidzot tiek līdz dokumentu parakstīšanai, viņam nejauši izkrīt medaljons ar sievas portretu. Ieraudzījis skaisto sievieti, grāfs nekavējoties nopērk veco graustu, kuru viņam mēģina pārdot, jo māja atrodas pārim kaimiņos. Nopircis īpašumu, grāfs steigšus pamet pili un dodas uz pie VIŅAS, sev līdzi atvedot postu un iznīcību - mēra epidēmiju.
1922. gadā tapusī "Nosferatu" ir iegājusi vēsturē ne tikai kā pirmā filma, kura pārcēla uz lielā ekrāna Brema Stokera "Drakulu", bet arī ar skandalozu tiesas prāvu. Stokera atraitne nedeva savu piekrišanu grāmatas ekranizācijai, tādēļ filmas veidotāji izmainīja sižetu un galveno varoņu vārdus. Līdzība ar "Drakulu" joprojām bija acīmredzama, tādēļ Florensa Stokere vērsās tiesā. Prāvu viņa vinnēja un pieprasīja iznīcināt visas filmas kopijas. Par laimi, uz to brīdi to bija jau tik daudz, ka tas vairs nebija iespējams, citādi mēs būtu palikuši bez šausmu filmu klasikas.
Skatoties "Nosferatu" un pieliekot nedaudz fantāzijas, iespējams iztēloties, ka viss notiekošais ir īsts. Filmas veidotāji apzināti izvēlējās filmēt īstās ēkās un brīvā dabā, lai panāktu lielāku ticamības efektu. To gan brīžam pabojā diezgan amatieriskā aktierspēle, bet uz Maksi Šreku tas neattiecas. Viņš ar Nosferatu lomu radīja kanonu nākotnes šausmenēm.
"Nosferatu" 1979. Vernera Hercoga "Nosferatu" ir 1922. gada filmas rimeiks. Režisors mainīja vien varoņu vārdus un izvērsa sižetu. Nedaudz atšķiras arī nobeigums. Mēra epidēmija filmā parādīta daudz plašāk, piemēram, Džonatana (Bruno Gancs) sieva Lūsija (Izabella Adžāni) iet cauri pilsētai un ierauga bagātīgi klātu galdu. Pie tā sēž cilvēki un laipni aicina viņu pievienoties. "Šīs ir mūsu pēdējās vakariņas, jo mēs drīz mirsim". Nākamajā ainā pie galda neviena vairs nav.
Grāfa Drakulas lomā ir Klauss Kinskis un viņa aktierspēle ir šedevrs. Cietsirdīgs, ārēji atbaidošs vampīrs, bet tās acis... Ļaunais grāfs, izrādās, nemaz nav tik nejūtīgs. "Slikti, ja esi mirstīgs, vēl sliktāk - ja nevari nomirt," viņš saka Lūsijai. Arī Izabellas Adžāni aktierspēle ir lieliska. Uz šī fona Bruno Gancs paliek nedaudz ēnā. Starp citu, tie kas redzējuši filmu "Sakāve" varbūt pazīs aktierī Hitlera lomas atveidotāju.
Abi "Nosferatu" - tā ir klasika, kuru vērts redzēt. Starp citu, tie, kuri skatīsies 1979. gada filmu - pievērsiet uzmanību spogulim ainā, kurā Lūsija pirmo reizi satiek Drakulu. Iespējams, ieraudzīsiet ko interesantu. :)
