Latviešu filmu klasika 213

Saules svece (1986). Filmas galvenais varonis Juris ir no tiem, kuru visi pazīst kā īstu delveri. Kopā ar draugu Māri viņi abi ir visādu traku izdarību autori un izpildītāji. Tomēr tā ir tikai "aizberga redzamā daļa", jo dziļi sirdī viņš ir vērīgs, saprotošs un ļoti jūtīgs zēns. To apliecina Jura lielais noslēpums – saulessvece. Viņa māte viena audzina dēlu, un Jurim tik ļoti saprotama mātes vēlēšanās apprecēties, lai būtu līdzās cilvēks, kas palīdz dzīvot. Gaidāmajām kāzām viņš kā lielu noslēpumu gatavo neparastu dāvanu – meža klajumiņā audzē skaistu ziedu – “saulessveci”. Nav viegli glabāt noslēpumu un jo grūtāk ir nosargāt brīnumaino ziedu, lai kāds to nenoposta – tiklab bīstami ir mežā dzīvnieki, kā nevērīgi cilvēki, vai pat tīši skaistuma postītāji. Mierinājumam – viss beidzas labi.

Kapteiņa Enriko pulkstenis(1967). Gravējums uz atrastā pulksteņa liecina, ka tas kā pateicība dāvāts kapteinim Enriko. Tomiņš nolemj, ka šis kapteinis Enriko jāatrod, lai pulksteni varētu viņam atdot. Tomēr meklēšana nebūt nav viegla, jo vairāk tāpēc, ka daži blēži, attiecīgi Frīdis un Džeks, uzzinājuši par pulksteni, nolemj to pievākt, jo cer uz izdevīgu darījumu. Tomiņam palīdz viņa draugi, un tā sākas raibu raibie piedzīvojumi ar bēgšanu un vajāšanu, ar krāpšanos un mānīšanos. Interesanti rādīta skolas dzīve, bērnu attiecības, kopīgie darbi un nedarbi. Protams, viss beidzas labi, kā gan citādi, un tādu notikumu, par kuriem nevar nesmieties, filmā ir papilnam.

Aveņu vīns (1984). Jaunais inženieris Juris svin savu dzimšanas dienu – nesen nopirktajās lauku mājās Mežāžos klusā mežu nostūrī. Saaicināti draugi, paziņas, sagādāti cienasti. Visiem ir jautri. Juris pats gan visā notikumu burzmā pagūst pateikt savam draugam milicijas majoram Ģirtam, ka viņiem kas nopietns runājams, bet – nopietnā saruna tā arī nenotiek: Juris dodas uz pagrabu pēc vīna un vairs neatgriežas. Viņu atrod uz pagraba kāpnēm noasiņojušu – slepkava izmantojis mirkli, kad Juris ir viens, uzbrucis no muguras un pagaisis. Vismaz tā šķiet sākumā, jo kurš gan no klātesošajiem - labi pazīstamajiem un tuvajiem cilvēkiem - būtu ieinteresēts Jura nāvē? Ģirts Randers sāk izmeklēšanu. Kam bija iespēja un kam tas ir izdevīgi – atbilde uz šiem jautājumiem ir loģiskais virziena rādītājs izmeklēšanā. Tam sekojot, Ģirts soli pa solim tuvojas atrisinājumam. Viņam paveras visai sarežģītas cilvēku attiecības – dubultas, liekulīgas, egoisma un aprēķina izkropļotas. Bet visa šī attiecību ņudzekļa atšķetinājumā ir atbilde…

Aija (1987). Filma veidota pēc Jāņa Jaunsudrabiņa triloģijas motīviem. Jānis, kas savulaik devies uz Rīgu laimi meklēt, atgriežas mājās, kur mīt viņa vecāki. Jānis jau sen mīl Aiju, tāpat kā Jāni klusi mīl kalpu meitene Ieva. Kad Jānis beidzot apprecas ar Aiju, viņš cer uz saskanīgu un laimīgu ģimenes dzīvi. Tomēr viņš viens ar savu centīgo darbu un godīgumu nespēj noturēt stabilu dzīvi, jo Aija pieradusi pie laiskuma un nevīžības. Jānis nespēj izturēt šādu bezcerību, viņam nav spēka dzīvot...

Būris (1993). Filmas sižeta pamatā ir Alberta Bela romāns "Būris" (1972). Vajadzēja paiet divdesmit gadiem un pārmainīties visai dzīvei, lai režisors Ansis Epners gūtu iespēju realizēt savu ideju - šo romānu pārvērst filmā. Arhitekts Edmunds Bērzs daudzas dienas pavada iesprostots būrī, mežā, tālu no cilvēkiem, bez cerībām uz izglābšanos. Vienatnē pavadītās dienas un bezcerība dod iespēju Edmundam Bērzam izvērtēt dzīvi. Kaut gan viņa ģimeni skārušas represijas - tēvs izsūtīts uz Sibīriju, Edmunds pietiekami konformistiski pielāgojies apstākļiem, dzīvo saskaņā ar sabiedrības akceptētajiem nosacījumiem un pieņēmumiem. Šajos dzīvošanas nosacījumos ietilpst arī viņa profesija , jo viņš projektē tādus mazus būrīšus, ko cilvēki sauc par dzīvokļiem. Viņa arhitekta karjeras veidošanā liels atbalsts bijusi arī enerģiskā sieva Edīte. Viņš saprot, ka dzīves steigā visu laiku ir ilgojies miera. Tas viņam saistās ar lauku mājām, ar māti, ar attiecību harmoniju. Šīs bezcerības un izmisuma dienas būrī - Edmundam Bērzam ir arī jaunas dzīves sākums - pārdzimšana ir tikpat sāpīga, kā dzimšana.

Nāves ēnā (1971). Filmas scenārija pamatā Rūdolfa Blaumaņa novele, kas sarakstīta 1899. gadā. Režisoru Gunāru Piesi šo darbu izvēlējās, tādēļ, ka nelielajā novelē ir izcilas dramaturģiskas vērtības, jo aiz sadzīviskās patiesības ir precīza un pārliecinoša raksturu atklāsme, pretišķības un sadursmes tādā situācijā, kad cilvēka būtība atklājas visspilgtāk – traģiskā brīdī, kad cilvēks skatās nāvei acīs. Zvejnieki, cērtot āliņģus un zvejojot, nav pamanījuši, ka ledus gabals, uz kura viņi strādā, ir atlūzis un vējš to nes jūrā. Piecas dienas bezcerības. Ar tām pietiek, lai atklātos katra raksturs, attieksme pret citiem. Kad beidzot parādās laiva, tā nevar uzņemt visus, trim no viņiem lemts palikt… Vecais Dalda savu izlozēto vietu laivā atdod dēlam… Daldas lomā - Alfreds Videnieks, Janis Dalda – Ģirts Jakovļevs. Arī pārējās lomās filmā izcilākie tā laika aktieri – Kārlis Sebris , Eduards Pāvuls, Gunārs Cilinskis, Harijs Avens un citi.

Agrā rūsa (1979). Pēc Elīnas Zālītes populārā romāna uzņemtās filmas notikumu centrā – Elza: jauna, skaista sieviete, ap kuru mutuļo krāsaina, notikumiem bagāta dzīve, taču viņai pašai lemta tikai tās pelēkā puse. Tik ļoti vilina sabiedrības krējumam piedēvētās iespējas... Elzai ceļš uz šo krāsaino dzīvi izrādās visai reāls: sapni piepilda precības ar bagāto fabrikantu Ķikuli. Vai pasaule nu ir pavērusies? Jā, bet tā ir tukša, auksta, liekulīga. Aiz dažādo norišu krāšņuma valda tā pati pelēcība. Un galvenais – Elza Ķikuli nemīl. To, vai vecīgais vīrs viņu mīl, arī nevar zināt, varbūt viņam tikai bijis svarīgi savā īpašumā iegūt Elzu kā skaistu, jaunu, svaigu lietu? Patiesībā - tas arī nav svarīgi: tagad viņš ir īpašnieks. Elza tādu dzīvi spēj izturēt līdz brīdim, kad viņas dzīvē ienāk skaistais svešinieks Italo. Tikai vēlāk viņa uzzina, ka Italo ir Ķikuļa dēls, tātad – Elzas "padēls". Bet arī tas vairs nav svarīgi, jo nozīme ir tikai tam, ka Elzas dzīvē ienākusi mīlestība… Elzai vairs netiek dota iespēja izvēlēties, un, kad pēdējo reizi redzam Elzas acis, viņa lūkojas draudīgajā nākotnē, apjaušot, kas noticis un kas notiks.

Melnā vēža spīlēs(1975). Drosmīgi zemnieku puiši cīnās pret hercoga patvaļu. Tāpat jau būtu gana iemeslu ierādīt īsto vietu nekaunīgajam varas turētājam, bet šoreiz viņš, tas ir, hercogs sadomājis vienam no brašajiem puišiem – Jānim atņemt līgavu, skaisto Māru. It kā pašam nebūtu savas hercogienes! Jānis pats un viņa uzticamie draugi nedomā pieļaut tādu netaisnību. Vienkārši jau tas nav – jāliek lietā gan izdoma, gan attapība, drosme un spēks, bet viņiem tomēr izdodas izzagt Māru no pils. Viss beidzas labi – mīlētāji ir atkal kopā, un varonīgajiem zemniekiem veicas arī turpmākajā cīņā pret varu un patvaļu, jo viņi ne mirkli nezaudē optimismu un ticību labākai nākotnei. Populāra kļuvusi Raimonda Paula mūzika šai filmai.