Laikam jau nesesn klajā ir nācis DSA 3. albūms.Noklausījos un izdarīju secinājumus.
Laikam jau sāksim ar to,ka amīši tomēr nemak uztaisīt kārtīgu industriālo metālu.Vienkārši nemāk un viss.Labi,ir viņiem tur sinteķika pa vidu,sākā un beigās,bet par maz vai pārāk klusa/vāja.Praktiski visas dziesmas izklausās pēc nu-metāla ar sintātikas piegaršu.Vokāls ir galīgi nepiemērots un vienāds.Ne tur bļāvienu,ne sakarīgas dziedāšanas.
Dziesmu uzbūve ir vienāda.Sākas ar kādu sempliņu un tālāk,ķipa, pabļaustās,pagragā un viss beidzas īsti pat nesācies.Dziesmas ir pat ļoti vienādas.Iepriekšējos albūmos kaut nedaudz atšķīrās.Bija smagākas,vieglākas,industriālākas,mazāk industriālas.Katrā ziņā albūmi bija nedaudz pārdomātāki.Taču šis ir viens vienīgs skaņu sakopojums.Dziesmām ir pamainīti nosaukumi,vārdi un pāris ģitāras un taustiņu partijas,taču tāma paliek nemainīga.Kaut kāda tumšā mīlestībai,vai kas tamlīdzīgs.
Bet nevar teikt,ka pēc noklausīšanās galīgi nekas nepalika prātā.Protams,ka nedaudz jau iespiedās atmiņā.Tās bija F.Y.G un The Darkest Star.Jūtūbā vēl nekas īpaši nav pieejams,tāpēc nāksies iztikt ar to,kas ir.
Sintezators, bļe