Esmu atpakaļ ar gandrīz svaigiem jaunumiem.Blind Guardian-At the Edge of Time.Domājams,ka komentāri par šo grupu ir lieki.
Tātad 30.jūlijā nāca gaismā viņu jaunais albūms At The Edge Of Time.Teikšu godīgi,sākumā man patika tikai viņu akustiskie gabali,bet noklausoties šo albūmu,manas sajūtas mainījā par 360 grādiem.
Šo albūmu varētu likt kā paraugu,kā ir jātaisa metāls.Nepakļaujoties slavai un naudai.Šādi viņi notur veco fanu uzmanību un nepiesaista jaunus nu-metāla fanus un popa cienītājus,jo redz,viņi ir skaļi,vokāls par augstu un kas ellē tie par jocīgiem instumentiem fonā.
Pietiks te dzīt muļķi.ņemot vērā,ka man pēdējā laikā nav īpaši sanācis likt jauno albūmu aprakstus,tad esmu mazliet jau ierūsējis.
Aber,vienvārd sakot albūms ir sanācis tik episks,cik vien var.Dziesmu nosaukumi vien liek dabūt albūmu un klausīties visu atlikušo dzīvi (dramatizējums).
Dziesmas liekas vienādas,taču reizē arī tik atšķirīgas.Dažām dziesmām ir daudz tehniskāks izpildijums,nekā citām.Tautas inštrumenti tikai paspilgtina gaisotni un atmosfēru.Dziesmā Wheel of Time sākumā ir dzirdams neliels ēģiptiešu stila motīviņš.Ģitāristi ir labi iepinuši dziesmās black,thrash un melo death metāla rifus.Tā ka ne tikai power metāla faniem patiks.Arī orķesta pavadījum ir diezgan simpātisks.Tas ir savā vietā un nav ne par daudz,ne par maz.Pretēji Dimmu Borgir,kur orķestri bāž vietā,nevietā,bet tā ir cita opera.
Uz doto momentu varu teikt,ka tas ir labākais power metāla albūms,ko esmu dzirdējis.No albūma nevaru ieteikt nevienu dziesmu,jo visas ir klausīšanās vērtas.
