Šis ir mans pirmais raksts tāpēc esiet, lūdzu, saudzīgi 
Pagājušajā vasarā es mēdzu bieži pavadīt laiku kopā ar džeku (Oskars) no kaimiņmājas. Kādu dienu viņš man pajautāja vai es negribu ar viņu palikt uz divām dienām kādā vecā mājā, kur itkā spokojoties. Es, protams, piekritu, jo vēlējos piedzīvot jaunus piedzīvojumus.
Pienēca diena, kad mums bija jābrauc uz to spokaino māju, un mēs braucām. Mēs ar sabiedrisko autobusu aizbraucām līdz kādam mazam pagastiņam un izkāpām. Līdz mājai mums bija jāiet, apmēram, divi kilometri. Kad līdz mājai vairs bija palikuši kādi 100m, tā jau mums bija redzama. Ejot uz māju pēkšņi Oskars ieķērās man rokā un nobāla, es jautāju kas noticis, viņš klusā balsī atbildēja: nekas. Labi, iegājām mājā, man pat nebija nojausma, kas tā par māju. Bija jau pulkstens septiņi. Virtuvē karājās cilpa, tāpēc mums tur nepatika. Tā kā mums līdzi bija viskautkas ēdams, tad to noēdām. istabā kur mēs ēdām jau izskatījās spocīga, jo izskatījās tā itkā tur neviens nebūtu pabijis kādu pusgadu un apgaismojums tur arī bija tāds diezgan švaks. Elektrība šajā mājā darbojās tikai trīs telpās: priekšnamā, virtuvē, un istabā kuru mēs izmantojām lai paēstu. Par spīti tam, ka tur nebija elektrība, mēs izdomājām gulēt istabā, kas izskatījās pēc viesistabas.
Bija jau vēls un mēs abi bijām samiegojušies, izdomājām iet gulēt. Mēs ieritinājāmies segā un stāstījām viens otram šausmu stāstus, kas padarīja visu gulēšanu vēl baismīgāku. Oskars paskatījās pulkstenī un tas rādīja tieši 01:11. Mēs ieritinājāmies zem segas un centāmies aizmigt, pēkšņi virtuvē kaut kas nokrita. Es klusītiņām piebikstīju Oskaram, bet viņš tikai kaut ko noburkšķēja un gulēja tālāk. Tad es drirdēju smagnējus soļus aizejam uz priekšnamu. Es dzirdēju kādu raudam priekšnamā, izklausījās pēc mazas meitenītes. Pēkšņi Oskars pamodās un teica , ka aiziešot pakaļ ēdamajam uz virtuvi, es protestēju, teicu , lai paliek pie manis, bet viņš aizgāja pēc siermaizītēm. Dzirdēju kā oskars meklē maizītes, un tajā pašā brīdī pamanīju tādu bālganu ēnu, kas aiziet uz virtuves pusi. Es sastingu un skatījos, aiz tās sekoja mazāka auguma, meitenīte laikam. Dzirdēju, kā Oskars vairs nemeklē maizītes un iestājās klusums, un kaut kas liels nokrīt. Es saņēmos un aizgāju palūkoties. Tur Oskars gulēja uz zemes, viņš bija noģībis. Es viņu piemodināju. Viņš bija ļoti pārbijies un trīcēja, manuprāt, viņam bija slapjas bikses. Es gribēju iedot viņam siermaizīti, ko viņš bija atradis, tā jau bija puse noēsta. Es to iedevu viņam, viņš teica, ka neesot ēdis siermaizīti, es atbildēju: es arī nē. Iestājā klusums virtuvē. mēs dzirdējām kā uz mūsu matrača kaut kas skrāpējās. Mēs izdomājām, ka ieslēgsim gaismas visus, kur tās var ieslēgt, tā arī izdarījām, lai māja būtu pēc iespējas gaišāka māja. Tagad gājām skatīties, kas notiek ar mūsu matraci, tur gulēja balts, novārdzis kaķēns. Viņš izskatījā diezgan piemīlīgs un mēs izdomājām, ka iesim gulēt. Manuprāt, kaķēns mūs pasargāja.
Mēs pamodāmies no rīta. Māja bija gaiša, toties mums bija diezgan liela vēlēšanās doties prom un tā arī darījām. Vācot kopā mantas es pamanīju, ka mūsu brokastu desmaizītes ir pazudušas, es to neņēmu vērā un pakojos tālāk. Ejot ārā, priekšnamā pamanīju mūsu demaizītes, tās visas bija iesāktas ēst. Tur vēl atradās tāda kā iekārtota gultiņa, blakus tai stāvēja cirvis, pavisam nenoputējis atšķirībā no visa pārējā,gultiņa bija noķēpāta ar asinīm...
Ejot uz pieturu Oskars man pastāstīja, kā šajā mājā dzīvoja tēvs ar meitu, viņš regulāri esot mazo meitiņu izvarojis priekšnamā, pēc tam pats pakāries virtuves vidū...
