Tā tad Marina nokļuva sapņu pasaulē un tur neviena nebija, tikai viens mazs un nemierīgs kucēns. Kucēns varēja runātun izstāstija to ka viņu sauc Sniedziņš un arī to ka šīs ir viņa mājas. Marina ar Sniedziņu devās uz priekšu.
Te pēķšķi Marina apžilba no lielas gaismas kas nāca no debesīm. Kad Marina jau pierada pie gaismas viņa pamanīja tajā siluetu kas atgādināja eņģeli. Viņa piegāja tuvāk un saprata ka tas ir eņģelis. Eņģelis ierunājās, maigā, sievietes balsī:"Marina tev ir jādodas uz priekšu un tu atradīsi savu laimi." Marina centās kaut ko atbildēt bet nevarēja jo viņas balss neskanēja.
Tad Marina pamanīja ka Sniedziņš rūc uz ēņģeli un ieskrēja tajā. Tas izrādijās parasts mākonis unotrā pusē bija Marinas mamma. Taču tajā brīdī Sniedziņš viņai uzlēca virsū un viņa dzirēja citu balsi:"Marina celies mums jāiet." tas bija Emīls. Marina neapmierināta atvēra acis un nesaprata kapēc viņu pamodināja. tikai tad kad istabā ienāca Vecmāmiņa.
Marina atcerējās. Viņiem bija jābēg.
