1840. g. 23. martā Ņujorkas universitātes ķīmijas profesors, anglis Džons Viljams Dreipers, izmantojot 12 collu teleskopu un 20 minūšu garu ekspozīcijas laiku, uzņem pirmo Mēness attēlu, kas ir pietiekami labs, lai varētu izšķirt detaļas.
Uzņēmums izdarīts dagerotipijas tehnikā, taču līdz mūsdienām nav (1) saglabājies. Gadu iepriekš Mēnesi fotografējis pats Dagers, taču viņa uzņēmums neesot bijis kvalitatīvs, turklāt plate iet bojā ugunsgrēkā, kas 1839. g. 8. martā pilnībā iznīcina francūža laboratoriju. Senākais, šobrīd zināmais, saglabājušais Mēness uzņēmums ir cits, 1851. g. uzņemts dagerotips (sk. attēlu zemāk).
(1) Atsevišķās vietnēs apmeklētājiem tiek piedāvāts aplūkot vai pat nopirkt dažādus "Dreipera uzņēmuma" variantus. Sk. piemēram šeit un šeit. Tomēr nevienam no uzdotajiem it kā Dreipera uzņēmumiem nav norādīts kāds ticams avots/atrašanās vieta, kas liek domāt, ka tie nav īsti
Tīmekļa vietne lettersofnote.com publicējusi ASV jūras kara flotes sekretāra 1924. g. 22. augustā izsūtītu telegrammu, kurā flotes radiosakaru speciālisti aicināti ziņot par iespējamo marsiešu radiosignālu uztveršanu.
Marsiešu radiopārraides laikā no 1924. g. 22. līdz 24. augustam centās uztvert ne vien militāristi, bet arī visas pasaules radioamatieri un profesionāļi, kuri cerēja, ka togad īpaši labvēlīgais savstarpējais planētu novietojums - Marss atradās vistuvāk Zemei kopš 1804. g. - varētu palīdzēt saklausīt Sarkanās planētas iedzīvotāju signālus, ja nu gadījumā tādi tiktu raidīti. Saprotams, ņemot vērā tā laika tehniskās iespējas un mums šodien zināmo faktu, ka saprātīga dzīvība uz Marsa virsmas nepastāv, ka neko citu par fona trokšņiem brīvajās frekvencēs ārpuszemes civilizācijas meklētāji toreiz nesaklausīja.
Tomēr pati ideja par citplanētu saprāta meklējumiem ar radioviļņu palīdzību nezuda un, sākot no 20. gs. 60. gadiem līdz pat šodienai, izmantojot galvenokārt jaudīgus radioteleskopus, ar ārpuszemes civilizāciju meklējumiem nodarbojas dažādas valstis, organizācijas un zinātnieku grupas.
Otrdiena, 30 jūnijs 2009 00:57 Amerikāņu pētnieki secinājuši, ka apmēram reizi 100 miljonos gadu heliosfēras (telpa apkārt Saulei, kurā Saules vējš izplata Saules vielu un magnētisko lauku) diametrs kļūst mazāks par Zemes orbītas diametru. Šādā gadījumā Zeme izrādās neaizsargāta no starpzvaigžņu starojuma un putekļiem, kas var izraisīt kārtējā ledus laikmeta iestāšanos. Par to ziņo „New Scientist", savukārt zinātnieku darba apraksts tiks publicēts žurnālā „Astrobiology". Šobrīd ar pētījumu var iepazīties Kornela universitātes (ASV) tīmekļa e-publikāciju vietnē arXiv.org.
Pētījuma ietvaros zinātnieki izveidoja heliosfēras - reģiona, kur saules vējš pārvietojas ar virsskaņas ātrumu - izmaiņu datormodeli, Saules sistēmai virzoties caur atšķirīga blīvuma galaktiskajiem reģioniem. Rezultātā tika secināts, ka, tiekoties ar īpaši blīvu putekļu sabiezējumu (tādu notikumu biežums ir apmēram 10 reizes miljards gadu laikā) heliosfēras diametrs var ievērojami samazināties.
Ja tas notiek, Zemes atmosfēra izrādās neaizsargāta gan pret kosmisko starojumu (ko Saules vējš parasti „apslāpē" uz heliosfēras ārējās robežas), kas bojā ozona slāni, gan pret starpzvaigžņu putekļiem. Starpzvaigžņu putekļu sablīvēšanās atmosfēras virsējās kārtās savukārt samazina līdz Zemes virsmai nonākošā Saules siltuma daudzumu un, putekļu lielas koncentrācijas gadījumā, iespējams, pazemina globālo temperatūru vai pat izraisa kārtējo ledus laikmetu.
Pēc pētnieku vārdiem, analoģiski aprēķini, kas veikti sarkanajiem punduriem - pašai daudzskaitlīgākajai zvaigžņu klasei, rāda, ka šie spīdekļi aizsargā savas planētas labāk nekā Saule. Šādu zvaigžņu „apdzīvojamajā zonā" (zvaigznes sistēmas reģions, kur uz planētu virsmas teorētiski var eksistēt ūdens) planētas nekad nenonāk ārpus centrālā spīdekļa heliosfēras robežām. Tas notiek tādēļ, ka sarkano punduru sistēmās šī zona atrodas tuvāk zvaigznei, nekā dzeltenajiem punduriem, pie kuriem pieder arī Saule.
Tomēr tas nenozīmē, ka sarkano punduru planētas ir labāk piemērotas dzīvības eksistencei. Nesens pētījums, kura veica astronomu grupa no Vilanovas universitātes, parādīja, ka paši labākie apstākļi dzīvības pastāvēšanai ir oranžo punduru sistēmās. Tika secināts, ka sarkanie punduri bieži izmet kosmosā lādētu daļiņu straumes, kuras dzīvība (tāda, kādu mēs pazīstam) nav spējīga izturēt.
