ibetas medicīna par veselību un ilgu mūžu4

Tava laime ir Dievišķās enerģijas atraisīšanā.(Agni Joga)

Senās Tibetas medicīnu apvij daudzas leģendas. Šo nepieejamo, mākoņos tīto sniegu valstību kopš aizmūžīgiem laikiem uzskata par vietu, kur notiek visdažādākie brīnumi, par mistikas šūpuli. Gadās dzirdēt arī nostāstus par prasmīgiem Austrumu dziedniekiem, kas ārstē slimības ar burvju zāļu, lūgšanu, adatu un masāžas palīdzību.
Kas tā ir par brīnumdarītāju medicīnu, kura, tāpat kā sena gudrība, sludina, ka nav neizārstējamu slimību, bet ir neizārstējami cilvēki, kura apgalvo, ka var atrast līdzekli pret jebkuru slimību?
Tibetas medicīnu sauc par senās Indijas medicīnas lolojumu. Un tas ir pamatoti, jo tieši senā Indija ir atzīts Austrumu zinātnes un kultūras centrs. Slavenais indiešu ārsts skolotājs Čaraka izstrādāja vispārīgu mācību par medicīnu, uz kuras pamata tika radīta "Jadžūrvēda"- viena no pirmajām senās Indijas medicīnas grāmatām. Tibetas medicīna, kas radās mūsu ēras VII gadsimtā, apvienoja seno civilizācijas zināšanas un visu labāko no Austrumu tautu medicīnas. No ķīniešu avotiem, piemēram, tika patapinātas ziņas par dažiem dabiskas izcelsmes ārstniecības līdzekļiem un to apstrādes paņēmieniem, par atsevišķiem ārstniecisās masāžas, vingrošanas un adatu terapijas veidiem. Milzīgs daudzums unikālu zināšanu, kas iegūtas tūkstošiem gadu ilgajā cīņā par cilvēka dzīvību, tika apkopotas vienotā sistēmā un atspoguļotas Tibetas medicīnas galvenajā rokas grāmatā- traktātā "Džudši".
Ar ko šī medicīna atšķiras no modernās Rietumu medicīnas? Tibetas medicīnā nav tāda jēdziena "slimība", jo par slimu tiek uzskatīts viss organisms, ko aplūko kā vienotu veselumu. Ja palīdzību lūdzošā cilvēka organisms atrodas pataloģiskā stāvoklī, tibetiešu dziednieks cenšas vispirms tajā atjaunot līdzsvaru, normalizēt iekšējo homeostāzi, atjaunot nervu sistēmas potenciālu.
Slmnieka pirmā vizīte noris kā īpašs rituāls. Parasti ārsts un viņa pacients dzer tēju un ilgi sarunājas. Slimais stāsta par sevi, saviem seņčiem, ģimeni, par to, ar ko nodarbojas, un par sapņiem. Dažkārt šādas sarunas ilgst vairākas dienas. Tikai pēc tam lama sāk pacienta izmeklēšanu. "Izpēti slimību tā, it kā ietu pa tīģera pēdām,"- šādu prasību izvirza viens no Tibetas medicīnas postulātiem. Lama rūpīgi izmeklē "ķermeņa logus"- acis, ausis, mēli, nagus, pievērš uzmanību smakām, ādas krāsai, iklausa un perkutē slimnieku. Pēc tam sākas izmeklēšanas nākamais posms- diagnostika pēc pulsa. Tibetas mediķi izšķir 300 pulsa veidus. Visi iekšējie orgāni, viņi apgalvo, cits citu ietekmē vispirms ar asiņu starpniecību. Tāpēc radiālo artēriju un tās pulsu uzskata par dzīvības centru. Pēc pulsa viļņa biežuma, ritma, augstuma, tā garuma un formas, pēc pauzes un vibrācijas pakāpes lamas spriež par tā vai cita orgāna darbību, tagadējām un nākamajām slimībām, mūža ilgumu (pēc tā saucamajiem dzīvības un nāves pulsiem). Turklāt tiek ņemts vērā piecu ar gadalaikiem saistīto muhabudu princips. Muhabudas ir dabas parādības- uguns, gaiss, ūdens, zeme, koks, pēc kuru likumiem, kā uzskata Tibetas medicīna, attīstās visa dzīvā un nedzīvā daba.
Veikuši pulsa diagnostiku, Tibetas mediķi noskaidro slimības cēloni un izdibina tās norises raksturu.
Lai noteiktu diagnozi, tiek filigrāni analizēti un sintezēti visi konstatētie slimības simptomi, ņemot vērā patoģenēzi, iedzimtību un vides ietekmi.
Otrs Tibetas medicīnas princips paredz ņemt vērā saikni Kosmoss- daba- cilvēks. Ikvienas dzīvas radības dzīve ir pilnībā pakļauta kosmiskajiem likumiem. Lūk, kāpēc lamas ir tik pamatīgi apguvuši medicīnisko astroloģiju un, nosakot diagnozi, ņem vērā slimnieka dzimšanas datumu. Vēl vairāk- zinot šo datumu, viņi var paredzēt iespējamās slimības, kas cilvēku sagaida nākotnē. Medicīniskās astroloģijas sistēma ir izstrādājusi to zināšanu kvintestenci, kuras par cilvēku bija uzkrājušās senās civilizācijas.
Tibetas dziednieki uzskata, ka organismam, lai tas normāli funkcionētu, ir nepieciešama specifiskā dzīvības enerģija ci. Šī enerģija tiek izstrādāta no kosmiskās un zemes dzīvības komponentiem elpošanas un ēšanas procesu rezultātā. Tā veidojas plaušās un no tām pāriet meridiānos (kanālos). Ja ir stabils līdzsvars, enerģija cirkulē pa saviem kanāliem organisma virspusē un iekšienē. Galvenie kanāli savienojas dzīvības centros- čakrās (tulkojumā no sanskrita- ziediņš).
Dzīvība un nāve, kā uzskata senā medicīna, ir saistīta ar ci cirkulāciju, uzkrāšanos un zudumu. Tieši tas apstāklis, ka mūsdienu cilvēki nespēj iegūt ci no gaisa (kosmosa), dabas (meži, kalni), ēdiena un ūdens, ir viņu slimību cēlonis. "Tas, kuram ir ci, zied, bet tāds, kas to zaudē, mirst," apgalvo Tibetas gudrajie.
Ārstēšanai saskaņā ar senajiem noteikumiem ir jābūt pilnīgi nekaitīgai. Nepieciešamos preperātus lamas gatavo tieši pirms lietošanas individuāli katram slimniekam. Tibetas medicīnas arsenālā ir vairāk nekā tūkstoš ārstniecības augu, 114 minerālu, 150 dzīvnieku izcelsmes izejvielu veidu. Augus parasti lieto dažādās kombinācijās, dzīvnieku orgānus- tīrā veidā. Zāles gatavo arī no zelta, pērlēm, tirkīza, smaragdiem, koraļļiem, vara, dzīvsudraba, rūdu saturošiem minerāliem. Senās sūtras saglabājušas līdz mūsu dienām ne mazums leģendu par Tibetas farmaceitu mākslu. Lūk, viena no tām. Reiz kalpi paziņoja Ķīnas imperatoram, ka Tibetas galvaspilsētā Lhasā dzīvo dziednieki, kas zina nemirstības ekstrakta noslēpumu. Paklausot imperatora pavēlei, pēc vērtīgā balzama devās īpaši sūtņi. Taču tie atgriezās tukšām rokām un pavēstīja savam pavēlniekam mediķu vārdus: "Daba ir radījusi cilvēkam apkārtējo augu valsti, tāpēc tajā ir visi līdzekļi slimību ārstēšanai." Patiešām, dziednieku rokās par zālēm var kļūt jebkura organiskas vai neorganiskas izcelsmes viela. Tibetas lama, izmantojot senās medicīnas pamatprincipus, spēj izgatavot ārstniecisku preperātu jebkurā zemeslodes vietā.
Ikviena cilvēka dzīvei vajag būt, un, galvenais, tā var būt ilga un laimīga, bet tātad- arī veselīga. Pie šāda secinājuma cilvēki nonāca jau tālā senatnē. Mēs esam zaudējuši seno civilizāciju gudrības un šo patiesību apgūstam ar lielām grūtībām, lai gan zinātne apgalvo, ka cilvēka kā bioloģiskas sugas mūža ilgums ir ne mazāks par 150 gadiem. Mūža gaitā cilvēkam jāiziet cauri 22 posmiem, no kuriem katrs ilgst septiņus gadus. Tieši pēc šāda laika sprīža mainās visi indivīda psihofiziskie parametri. Tā, piemēram, septiņu gadu vecumā bērnam izkrīt piena zobi, 14 gadu vecumā noris endokrīnā nobriešana, 21-22 gadu vecumā ir sasniegts jaunā cilvēka fiziskais briedums, tas ir vislabākais laiks bērnu laišanai pasaulē.
Atbilstoši šai gradācijai ir kardināli jāmaina mūsu priekšstats par to, kad tiek sasniegts katrs no tradicionālajam dalījumam atbilstošajiem cilvēka mūža posmiem: līdz 20 gadiem- agrā jaunība, līdz 60 gadiem- jaunība, līdz 100 gadiem- brieduma gadi, līdz 140 gadiem- pusmūža laiks, pēc 140 gadiem- vecums.
Kopš sendienām cilvēki cenšas pagarināt mūža ilgumu, pat sirmā vecumā saglabāt veselību un darbspējas. Attālināt vecumu nozīmē paplašināt zinošāko un vairāk pieredzējušo cilvēku iespēju aktīvi, lietderīgi darboties, vairot tautas gudrību.
Speciālisti domā, ka ilgs mūžs ir atkarīgs ne tikai no sociālajiem faktoriem, ka vecumu var atvirzīt, mērķtiecīgi iedarbojoties uz dažādām organisma sistēmām. Šādas iedarbības galvenie virzieni ir imūndeficīta novēršana un iekšējās sekrēcijas dziedzeru darbības stimulācija. No psiholoģijas viedokļa novecošanos var atvirzīt, pārveidojot cilvēka domāšanu. Šajā ziņā ar panākumiem tiek izmantota psiholoģiskā kodēšana, tas ir, tiek veidota dzīves psiholoģiskā orientācija.
Šobrīd cilvēku vairums atrodas tā saucamajā trešajā stāvoklī- starpstadijā starp veselību un slimību. Tāpat kā slimības, trešais stāvoklis ir polietioloģisks. Mūsdienu dzīves apstākļiem raksturīgo fiziskās, ķīmiskās, bioloģiskās un psiholoģiskās dabas faktoru summa noved ne tikai pie specifisku slimību (civilizācijas slimību) attīstības, bet arī pie tā, ka parādās trešajam stāvoklim piemītošie simptomi: neirastēnija, bezmiegs, uzbudinājums, galvassāpes, sausa āda, dermatīti u.c.
Šajā savdabīgajā riska grupā visbiežāk nonāk ķīmijas uzņēmumu un lauksaimniecības darbinieki un viņu ģimenes locekļi, tie, kas dzīvo ar ķimikālijām apstrādāto lauku tuvumā, cilvēki, kuru profesionālā darbība saistīta ar nemitīgu transmeridiālu pārvietošanos un darbu nakts maiņā, kā arī smēķētāji un narkomāni.
Ķimizācija ļoti apdraud visus cilvēkus. Nekontrolēta mēslošanas līdzekļu lietošana, pārtikas produktu ķīmiskās piedevas, sintētiskās zāles padara mūs slimus, saīsina mūžu, negatīvi ietekmē jauno paaudzi.
Daudzos cēloņus, kas cilvēku noved līdz trešajam stāvoklim, var apkopot dažās pamatgrupās:
- psihiskā anihilācija (enerģijas izkliedēšana, strīdi, pozitīvu emociju nepietiekamība, stresi, neprasme atslābināties);
- nepietiekama saskarsme ar dabu;
- nepareizs uzturs- pārēšanās, nesavienojamu produktu lietošana utt.;
- hipodinamija.
Diemžēl mēs visi- katrs savā veidā- saīsinām mūžu. Ja esat saprātīgs cilvēks, tad sapratīsit, ka jūsu veselība ir jūsu paša rokās, ka tā, tieši tāpat kā augsti kvalificēta profesionālā darbība, labas attiecības ģimenē, ar kolēģiem un mazpazīstamiem cilvēkiem, prasa nenogurstošu darbu. Atcerieties- viss ir atkarīgs tikai no jums. Lai šī grāmata, kurā atklāti daži Tibetas medicīnas noslēpumi, palīdz jums spert pirmo soli pretim veselībai un ilgam mūžam.
Vēlu veiksmi! Om Ram!