dvēseles pēcnāves ceļi4

Lai neļautu cilvēka dvēselei iedarboties uz citiem cilvēkiem viņu sadedzināja dzīvu. Kā piemērām viduslaikos tika darīts ar raganām un kaķiem, jo valdīja uzskats, ka ragana spējot pārvērsties par kaķi.
Dabīgi rodas jautājums – vai šo rituālu balstās tikai uz kultūras, psiholoģijas un sociālajiem procesiem? Varbūt to pamatā ir reāli fizikāli procesi? Vai mūsdienu fizika var pamatot to „enerģētisko nospiedumu”, kuru pēc savas nāves atstāj cilvēks? Vai ir iespējams kontakts ar šādu veidojumu?
Telpa vai fizikālais vaakums vienmēr ir bijis zinātnieku uzmanības lokā. Iesākumā zinātnieki to uzskatīja par viendabīgu vidi, tad vaakumā parādījās sastāvdaļas – „siltumu nesošais šķidrums”, „elektrību un magnētismu vadošie šķidrumi”. Iespējamo daļiņu lielumi, no kuriem ši šķidrumi varētu sastāvēt netika iztirzāti. Pirmoreiz teoriju par to, ka vaakums sastāv no dažādām vidēm izvirzija angļu zinātnieks Dž. K. Maksvells. Viņš pieņēma, ka vide, kuras kustība rada magnētiskās parādības sastāv no lielākām daļiņām nekā vide, kura rada elektriskās parādības. Uz šo pieņēmumu pamata viņš sastādīja elektromagnētiskā lauka vienādojumus, kuru efektivitāte liek nopietni raudzīties uz viņa fizikālā vakuma modeli.

Acīm redzot mūsdienu secinājumi, ka vakums sastāv no daļiņu un antidaļiņu slēptās klātbūtnes t.i. ,kad „daļiņa” piemēram elektrons ir fizikāls objekts mūsu Visumā, bet „antidaļiņa”- ir caurums, kurā iekrīt daļiņa- šo procesu sauc par anhilāciju un tās rezultātā paliek vakums un izdalās ( satiekoties daļiņai un antidaļiņai) gaisma. Šī teorija šķiet ir pareiza, taču skar tikai pašu rupjāko fizikālā vakuma slāni. Varam pieņemt ,ka sarežģītie procesi cilvēka organosmā rada nemazāk sarežģītus procesus fizikālajā vakumā (kurš pildīts ar mums apkārtējo vidi – tātad vēl veselu buķeti citu fizikālu lauku un objektu.) – nosauksim to par „cilvēka nospiedumu”. „Cilvēka nospiedums” var nesakrist ar cilvēka redzamo materiālo apvalku. Rodas jautājums vai kādā fizikālajā vidē var ilgstoši saglabāties „cilvēka nospiedums” ? Citiem vārdiem vai ir vide, kas ilgstoši saglabā sevī tajā reiz radušos veidojumus? Mūsdienu fizika šādu vidi pazīst. Viens no šādas vides piemēriem ir superplūstoši šķidrumi, kuros ilgstoši var saglabāties tur veidojošies virpuļi. Nē velti es minēju tieši šo piemēru. Dažas mūsdienīgas teorijas uzskata vakumu par sava veida kvantu šķidrumu. Var pieļaut ,ka „cilvēka nospiedumu” paliek tieši šāda tipa vidē. Viena no superplūstošo šķidrumu īpatnībām ir iespēja visam šķidruma tilpumam piešķirt viļņu funkciju, kas to raksturo kā kvantu sistēmu. Ja pieņem cilvēks pēc dažiem tā parametriem arī ir kvantu sistēma. Tādā gadījumā jābūt viļņu funkcijai, kas ļauj šos parametru izmaiņas aprakstīt. Nav izslēgts, ka tieši šī funkcija raksturos tieši „cilvēka nospieduma” stāvokli. Zinot, ka temperatūrai paaugstinoties sistēma (superplūstošais šķīdums) pārstāj būt par kvantu vidi – tas līdzinās 3. īpašībai, kas piemīt cilvēka dvēselei: tās „bojāeju”, ja cilvēku dzīvu sadedzina. Maģijā pastāv uzskats, ka starp cilvēku un viņa nogrieztajiem matiem, nagiem, izlietajām asinīm pastāv saite, tāpat starp cilvēku un viņa radiniekiem. Ja tā – tad augšminētie pirmatnīgie rituāli vairs neliekas tik mežonīgi. Pilnībā var pieļaut, ka , šie maģijas uzskati ir saistīti ar to pašu fizikālo lauku, kas pārnes viļņu funkcijas izmaiņas starp savstarpēji saistītām kvantu sistēmām. Loģiski šķiet pieņemt, ka šis lauks veido saikni starp „cilvēka nospiedumu”( – dvēseli?) un kas saglabājas pēc nāves un viņa radiniekiem.

Man nav ziņu par pētījumiem, kas spētu noteikt cik ilgi dvēsele eksistē pēc nāves dažādās Zemeslodes daļās un cik saikni ar radiniekiem. Cik šo laiku ietekme apkārtējās vides temperatūra un magnētiskie lauki. – Liekas, ka daudzas atbildes var atrast mūmiju zemē Ēģiptē.
Savā laikā Padomju presē parādījās raksts par torsionu laukiem. Eksperiments ir ļoti vienkāršs : rotējošā, tumšā kamerā svina konusu apgaismo ar šauru gaismas kūli un fotofilmiņa fiksē gaišus lokus, jo ātrāk rotē kamera, jo gaišāki loki, dažreiz to skaits pieauga pat līdz četriem. Dīvaini, bet loku diametrs mainījās ik pa 1,5 min. Bet ne tas bija pats dīvainākais, kad griešanos pārtrauca mirdzošos apļus varēja novērot vēl 20(!!!) diennaktis. Vai torsionu lauks būtu tā vide, kurā saglabājas „cilvēka nospiedums”? Ar jūtīgiem fotoreizinātājiem var sadalīt šos „nimbus” pa sastāvdaļām un fiksēt telpas struktūras lai kā to arī nesauktu „nimbs”, „aura”, „astrālais ķermenis”. Datori šos datus ļautu analizēt, kā tas vai cits process iespaido „cilvēka nospiedumu”. Pietiek tikai noteikt sakarību starp cilvēku un viņa nospiedumu un auras diagnostika kļūs par ļoti precīzu zinātni. Starp citu – Latvijā ir pietiekami daudz piļu, kurās spokojas – mūsdienu aparatūra atļauj šo parādību fiksēt vai nu foto filmā, vai digitālā formā – tūristiem medusmaize, bet mūsu cilvēkiem darbs. Arī pieredze, ko iegūst šādu darbu darot būs ne bez zinātniskas vērtības.