Bailes ir viens no emociju veidiem, kas palīdz cilvēkam pašneiznīcināties. Bailēm saprāta robežās ir liela nozīme mūsu ikdienas dzīvē. Iedomājieties, kas notiktu, ja pēkšņi visi cilvēki pārstātu baidīties. Tiklīdz cilvēku sāk baidīt bez pamatojuma, tā jau ir izmantošana, kur tiek izmantotas viņa emocijas. Ir veikli darboņi un arī reliģiskas organizācijas, kas cilvēku bailes izmanto savu mērķu sasniegšanai, proti – lai cilvēks būt no viņiem atkarīgs. Visam tam pamatā ir cilvēku emociju pārzināšana un to izmantošana.
Kas vispār ir bailes? Tā ir emocija, pārdzīvojums, kas rodas kā atbildes reakcija uz draudiem cilvēka bioloģiskajai vai arī sociālajai labklājībai. Atkarībā no situācijas un cilvēka personas īpatnībām bailes var izpausties ļoti plašā diapazonā ¬¬– kā nedrošība, bažas, satraukums, izbailes, panika, izmisums, šausmas. Sasniedzot kulmināciju, tā saukto afekta stāvokli, baiļu sajūta uzspiež cilvēkam tā saukto „avārijas uzvedību”, kas izveidojusies bioloģiskās evolūcijas procesā. Faktiski, šajā momentā apziņa atslēdzas un cilvēks darbojas „autopilotā”. Diemžēl šīs darbības bieži ir neracionālas un noved pie bēdīgām sekām.
Lai pareizi un efektīvi darbotos ārkārtas situācijā, nepietiek ar teorētisko un praktisko sagatavotību, kas iegūta mācību procesā – tas ir tāpēc, ka paši efektīvākie paņēmieni maz var palīdzēt tam, kas izjūt bailes. Piemērs: jebkurš cilvēks var noiet pa dēli, ka nolikts uz zemes, bet pietiek tikai šo dēli pacelt trīs metru augstumā, kad cilvēks vairs nevarēs pa to noiet tikpat viegli un nepiespiesti kā iepriekš vai arī vienkārši nokritīs no tā. Brīvi kustēties viņam traucēs bailes.
Tas ir normāli, ka cilvēks baidās lekt ar izpletni, no augstuma, ka baidās no ekstrēmām lietām, utt.. Nav normāli, ja cilvēki joprojām baidās un ietekmējās no māņticības, ja baidās no tā, ka kāds uz viņu „ne tā” paskatās, ja baidās no „ļaunas acs” utt., jo tas ir šo cilvēku vājums un pseido – dziednieku un šarlatānu (viltus ekstrasensu) spēks. Uz bailēm ir balstīts šarlatānu bizness.
Bailēs jūtamies nomākti, sagaidot kādu ļaunumu un tiecoties no tā izbēgt. Bailes var radīt pavisam niecīgi cēloņi: pēkšņi iespaidi liek satrūkties, piem., negaidīta vēja pūsma. Mēs tūdaļ saraujamies un izraisām novēršanās un atvairīšanas kustības (refleksi). Bailes sevišķi lielas tad, kad fantāzija darbojas dzīvi, pārspīlējot sagaidāmā ļaunuma lielumu un nozīmi. Bailes pirms kādas niecīgas operācijas var būt daudz lielākas nekā pašas operācijas laikā. Var būt arī instinktīvas bailes. Jauns suns, apostot vilka ādu, pārdzīvo bailes. Lielās bailes izvēršas šausmās. Tādos spēcīgos pārdzīvojumos seja pārvēršas, muskuļi sākumā sažņaudzas krampjos, vēlāk bezspēcīgi atslābst, sajūtam aukstumu, plūst sviedri un asinstrauki smadzenēs strauji saraujas. Bailes var izpausties aktīvā vai pasīvā veidā: izraisot kustības vai arī paralizējot kustības. Draudot nopietnām briesmām, uzmanības koncentrācija ir ļoti liela. Mēs nemanām tādos brīžos pat ievērojamas sāpes, kas cēlušās no miesas bojājumiem. Domas sparīgi strādā. Kad briesmas garām, jūtam pēkšņu atvieglinājumu, saspīlējums zūd un ir tā, it kā „akmens būtu novēlies no pleciem”. Aktīvās baiļu sajūtās mostas tieksme bēgt un spēki uz brīdi pieaug: bailēm ir spārni. Pasīvās bailēs spēki ir paralizēti, ir dziņa slēpties un iestājas sastingums. Par tādām bailēm saka, ka tās atņemot kājas.
Kā pārvarēt bailes
Bailes liek mums palikt aizkulisēs. Tās pārliecina mūs, ka mēs nekad nevarēsim īstenot savus sapņus. Liek mums ciest klusu un nošķir mūs no tiem, kurus mīlam. Bailes kā nekas cits spēj mūs apstādināt pusceļā un ierobežot mūsu vēlmi censties kaut ko panākt. Bailes samazina mūsu dzīves telpu.
Var būt, ka mēs baidāmies no atšķirīgām lietām, bet mūsu reakcija uz bailēm parasti ir viena un tā pati – mums svīst rokas, izkalst mute, rodas dīvaina sajūta vēderā – un mēs esam gatavi darīt visu, upurēt visu, lai tikai šī sajūta pazustu. Cik reizes jūs esat atteicies no vilinošas iespējas vai attiecībām tādēļ, ka bija bail mēģināt?
