Viņš nogalināja mūs abus23
726
2
„Dēls, mums vajag parunāt par drošību internetā.” Es lēnām pietupos uz zemes, blakus viņam. Viņa laptops bija atvērts, un viņš spēlēja Minecraft publiskā serverī. Viņš bija iegrimis spēlē. Komentāri viens pēc otra pazuda un to vietā parādījās jauni čatam atvēlētajā vietā. „Dēls, tu var iziet no spēles uz minūti?”
Viņš izgāja no pasaules, aizvēra datoru un paskatījās uz mani. „Tēt, vai tas būs atkal kaut kāds garlaicīgs šausmu stāsts?”
„Koooooo?” es izlikos, ka man viņa teiktais sāpēja un pēc tam atkal pasmaidīju viņam. „Man likās, ka tev patīk mani stāsti, kuri brīdina par šausmām.” Viņš auga klausoties manos stāstos par bērniem, kuriem uzbruka raganas, spoki, vilkači un troļļi. Kā daudzi vecāki, arī es izmatoju stāstus, lai varētu izteikt morāli un dot mācību par drošību. Visiem vientuļajiem tēviem, tā kā es, vajadzētu tā darīt.
Viņš nedaudz saviebās,” Tie bija labi, kad man bija vēl seši gadi. Bet tagad, kad palieku vecāks, tie mani vairs nebiedē. Tie pat liekās nedaudz muļķīgi. Ja tu taisies stāstīt kaut ko par internetu, vai vari stāstu padarīt tiešām ļoti, ļoti baisu?” Es pašķielēju uz viņa pusi. Viņš sakrustoja rokas, „Tēt, man jau ir desmit, es to spēšu izturēt.”
„Hmm... labi... es mēģināšu.”
Es sāku. „Reiz sensenos laikos dzīvoja zēns vārdā Kolbijs...” No viņa sejas izteiksmes varēja nolasīt, ka uz viņu neatstāja iespaidu stāsta sākums. Viņš dziļi nopūtās. Es turpināju.
„Kolbijs iegāja internetā un pievienojās vairākām bērnu mājaslapām. Pēc kāda mirkļa viņš sāka sazināties ar citiem bērniem izmantojot čatu. Viņš sadraudzējās ar kādu citu desmitgadīgu zēnu, kuram niks bija Palīgs23. Viņiem patika tās pašas spēles un šovi. Viņi smējās par viens otra jokiem. Viņi pamēģināja visādas jaunas spēles kopā.
Pēc dažu mēnešu draudzības, Kolbijs Palīgam23 iedeva sešus dimantus spēlē, kuru viņi spēlēja. Tā skaitījās ļoti laba dāvana. Drīz arī būs Kolbija dzimšanas diena un Palīgs23 izdomāja, ka grib viņam uzdāvināt dāvanu reālajā dzīvē. Kolbijs domāja, ka tas nebūs nekas traks, ja iedos savam draugam mājas adresi, kamēr viņš solīja nevienam citam to neteikt. Palīgs23 zvērēja, ka to nedarīs, neteiks pat saviem vecākiem.”
Es apstādināju stāstu un jautāju savam dēlam. „Kā tu domā, tā bija laba ideja?”
„Nē!” viņš atbildēja, pakratot galvu. Par spīti visam, viņš bija ļoti iedziļinājies stāstā.
„Tāpat domāja arī Kolbijs. Viņš sāka justies vainīgs par to, ka iedeva viņam savas mājas adresi, un viņa vainas apziņa ar katru dienu sāka augt. Un augt. Kādā brīdī, kad viņš bija pārģērbies, lai ietu gulēt, viņa vainas apziņas bija lielāka nekā jebkas cits viņa dzīvē. Viņš nolēma pateikt par to vecākiem. Sods varētu būt neticams, bet tas bija tā vērts, lai būtu tīra sirdsapziņa. Viņš ielīda gultā un gaidīja, kad atnāks vecāki, lai novēlētu arlabunakti.”
Mans dēls zināja, ka nāk baisākā daļa. Par spīti viņa nerunībai, viņš pielīda man tuvāk ar plati atplestām acīm. Es sāku runāt klusāk un nesteidzīgāk.
Reklāma
„Viņš dzirdēja visas skaņas mājā. Veļasmašīnas darbošanos veļas istabā. Koku zaru skrāpēšanos aiz viņa istabas loga. Mazā brāļa raudāšanu bērnu istabā. Un te bija arī citas skaņas, kuras viņš nevarēja atpazīt. Beidzot tēva soļi bija dzirdami.
„Tēt?” viņš nervozi sauca,” Man tev ir kaut kas sakāms.”
Viņa tēvs izbāza galvu caur durvīm dīvainā leņķī. Tumsā viņa mute izskatījās it kā tā nemaz nekustētos, un acis arī likās nepareizas. „Jā, dēls?” balss arī bija neparasta.
„Vai tev viss kārtībā, tēt?” zēns jautāja.
„Nu jā-ā,” nodziedāja tēvs savā dīvainajā balsī. Kolbijs pierāva segas sev tuvāk, it kā aizstāvoties.
„Emm... Vai mamma te ir?”
„Te es esmu!” Mammas galva arī parādījās durvju spraugā, zem tēva. Viņas balss bija neticami zema.
„Vai tu gribēji mums pateikt, ka iedevi savu adresi Palīgam23? Tev to nevajadzēja darīt! Mēs tev teicām NEKAD neteikt nevienam savu mājas adresi internetā!”
Viņa turpināja, „Viņš nemaz nebija bērns! Viņš tikai izlikās par tādu. Tu zini ko viņš ir izdarījis? Viņš atnāca uz mūsu māju, ielauzās iekšā un nogalināja mūs abus! Vienkārši tādēļ, lai varētu pavadīt vairāk laika ar tevi!”
Pēkšņi vīrs mitrā jakā parādījās bērna durvīs, turot divas nocirstas galvas. Kolbijs kliedza un elsa, kad vīrs nometa viņa vecāku galvas zemē, uzasināja nazi un tuvojās viņam klāt.”
Mans dēls arī kliedza. Viņš pielika klāt plaukstas sejas, arī it kā aizstāvoties. Bet mēs tikai sākām stāstu.
„Pēc pāris stundām zēns bija gandrīz miris un viņa kliedzieni bija kļuvuši par šņukstēšanu. Slepkava sadzirdēja arī bērna raudas citā istabā un atbrīvoja nazi no Kolbija. Tas bija īpašs prieks. Viņš nekad nebija nogalinājis mazu bērnu iepriekš un bija sajūsmināts par to. Palīgs23 pameta Kolbiju mirstam un sekoja raudām pa visu māju, gluži kā to dara multfilmu varoņi multenēs, kad saož ko gardu.
Bērnu istabā viņš piegāja pie bērnu gultiņas, paņēma mazo bērnu rokās un turēja to. Viņš gāja uz pārtinamā galda pusi. Bet, kamēr viņš turēja bērnu rokās, raudāšana norima. Bērns tikai skatījās augšā un smaidīja. Palīgs23 nekad nebija turējis rokā bērnu, bet viņš sāka viņu viegli mētāt, gluži kā profesionālis. Viņš noslaucīja savas asiņainās rokas palagā, lai varētu noglāstīt mazā bērna vaigu.
„Sveiks mazais, jaukais puisēn.” Viņa sadisms nozuda un pārtapa par ko siltāku un maigāku.
Viņš izgāja no bērnu istabas, aizveda bērnu mājās, nosauca viņu par Viljamu un audzināja viņu kā savu.”
Kad es pabeidzu stāstu, mans dēls redzami trīcēja. Starp viņa saraustīto elpu, viņš teica, „Bet tēt, MANS vārds ir Viljams.” Es devu viņam klasisko tēva mājienu un izbraucu cauri viņa matiem. „Protams, ka tas ir, dēls.” Viljams raudot uzskrēja augšā pa kāpnēm uz savu guļamistabu.
Bet dziļi sirdī... Es domāju, ka viņam patika stāsts.
***
Citi interesanti raksti manā profilā
http://spoki.tvnet.lv/profils/omg45691
Tev patiks šie raksti
, kas sadraudzējās ar mazo puisīti un tad nogalināja vecākus, to puisīti un nozaga mazo bērnu, kuru uzaudzināja un kļuva par gādīgu tēvu..... stāsta morāle- ir lietas kuras labāk nezināt !!
kaput visiem būtu tādi 
