›

Viņi vienkārši pazuda III 9

600 4

Norfolkas 5. bataljons

‘’Tas bija ļoti mīklains gadījums...’’- tieši šādiem vārdiem 1915.gada 12.augusta notikumus raksturoja britu karaspēku komandieris Turcijā ģenerālis Īens Hamiltons.

Pilnā sparā ritēja I Pasaules karš, un jau pusgadu briti mēģināja savā kontrolē pārņemt Dardaneļu šaurumu. Turki visus uzbrukumus atsita. 12.augustā bija paredzēts kārtējais uzbrukums, kurā bija jāpiedalās arī Norfolkas pulka 5.bataljona 266 vīriem. Pirmo uzbrukumu tie noskatījās no malas. Kad pienāca kārta kaujā doties arī 5.bataljonam tie pamanīja, ka turki jau paspējuši atkāpties un to ierakumi ir tukši. Bataljons devās uz priekšu, lai ieņemtu priekšā esošo ciematu, un iegāja pēkšņi uznākušā miglā un izgaisa. Ciematu viņi tā arī nesasniedza, un arī neviens neatgriezās.
Kas īsti notika ar šiem vīriem, vai viņi vienkārši izgaisa?

Kara laikā nevienam nebija... Autors: F31KS Viņi vienkārši pazuda III

Kara laikā nevienam nebija vaļas ilgi brīnīties par pazudušo bataljonu. Ik dienas bojā gāja simtiem karavīru un šo vīru pazušana uz to fona, lai cik briesmīgi tas neizklausītos, nebija nekas īpašs. Bija jāpaiet pusgadsimtam, lai cilvēki atkal par to atcerētos.

izveidot rakstu izveidot testu

Reklāma

Gatavojot materiālus par godu... Autors: F31KS Viņi vienkārši pazuda III

Gatavojot materiālus par godu Dardaneļu operācijas 50. gadadienai, kāds jaunzēlandiešu žurnālists intervēja kara veterānu Frederiku Reinhardtu- sapieri, kurš karoja netālu no vietas, kur pazuda 5.bataljons. Sarunā tika pieminēta arī mistiskā bataljona pazušana. Kad stāstu apstiprināja arī vēl trīs Reinhardta cīņubiedri neviens vairs nešaubījās, ka viņi ir bijuši aculiecinieki mistiskam un neizskaidrojamam notikumam. Drīz vien šī ziņa no Jaunzēlandes nonāca arī citu valstu preses izdevumos. Leģenda bija dzimusi!

Kas tad īsti notika ar... Autors: F31KS Viņi vienkārši pazuda III

Kas tad īsti notika ar šiem 266 vīriem? Vēsturnieki par šo stāstu vīpsnāja, sakot, ka kaujas laikā kaut kur iesoļot klusi un rāmi nav iespējams. Īpaši ja bataljons dodas kokiem apaugušā apvidū, kur pēc ziņojumiem aktīvi uzdarbojās turku snaiperi. Par šo apkaimi saņemti regulāri ziņojumi par turku snaiperiem, arī sievietēm, kuri apšauj angļu karavīrus no prasmīgi maskētiem slēpņiem kokos. Arī no vietām, kuras tika uzskatītas par tīrām no turku karavīriem. Tātad iespēja, ka bataljons ‘’uzrāvās’’ uz tādiem slēpņiem ir milzīga.

Uzreiz pēc kara beigām Lielbritānijas valdība bija izveidojusi Turcijā esošo karavīru kapu apzināšanas komisiju un tās dokumenti vēl vairāk lika apšaubīt šīs leģendas patiesumu. Kad tika apkopoti visi savāktie materiāli, statistika bija skarba. No 36 000 Dardaneļu kampaņas laikā bojā gājušajiem britu karavīriem tikai viena trešdaļa bija apglabāta kā pieklātos. Otra trešdaļa bija apglabāti kā neidenficēti kritušie brāļu kapos, bet ziņas par atlikušo trešdaļu nebija atrodamas.

Netālu no vietas, kur pēdējo reizi bija redzēts 5.bataljons komisija atrada britu karavīru atdusas vietu. 122 no tiem tika atzīti par 5.bataljona karavīriem pēc apģērba un neviens pat nešaubījās, ka visi 180 kapā gulošie ir no tā paša bataljona. Bet kur gan palika pārējie?

Galu galā vēl atklājās, ka šiem notikumiem ir arī aculiecinieks, kurš sagaidīja kara beigas- 5.bataljona karavīrs Arturs Vēbers. Viņš 12.augustā no snaipera lodes tika ievainots galvā un smagi ievainots tika saņemts gūstā. Turki īpaši nesaudzēja savus gūstekņus un tie tika nošauti. Bet Vēberam palaimējās- turku vienībā, kura viņu sagūstīja, kā sabiedroto novērotātājs bija kāds vācu virsnieks, kuram izdevās pārliecināt turkus saglabāt viņa dzīvību. Arturs Vēbers nodzīvoja līdz 86 gadu vecumam. Viņa dzīvestāsts it kā nebija nekāds noslēpums, taču laikā, kad dzima šī leģenda par viņu vienkārši bija aizmirsuši.