Kādas sievietes patiess stāsts, kāpēc viņa pievērsās Dievam.
Viņa skubina pievērsties Dievam8
Klaudija Ustjušaņina dzīvoja Altaja novadā, Bernuālā. Tagad viņa vairs tur nedzīvo. Lūk, ko viņa stāsta:''Es biju pārliecināta bezdieve, zaimoju un nīdu tos, kuri ticēja Kristum. Pati dzīvoju grēcīgu dzīvi. Es biju PSKP biedre kopš 1965.gada.Tad saslimu ar vēzi un slimoju trīs gadus, tomēr uz gultas negulēju. Ārstējos, cerēju izveseļoties, taču mana slimība bija nedziedināma. Novārgu un izģindu, pat ūdeni nevarēju iedzert. Mani ievietoja slimnīcā un operēja. Operācijas laikā es nomiru, taču dīvaini - tajā pašā laikā es stāvēju starp ārstiem un ar šausmām skatījos uz savu miesu. Kuņģis un arī zarnas bija vienos vēža mezglos. Stāvēju un domāju: Kāpēc mēs esam divas? Es gan stāvu, gan guļu. Ārsts izgāza manas zarnas uz galda - tajās bija riebīgs šķidrums, ko izsūknēja. Ārsts teica:''Viņai taču nebija ar ko dzīvot, un tas ir brīnums, ka viņa līdz šim brīdim ir izvilkusi. Viņā taču nav nekā vesela!''
Es joprojām stāvēju un domāju, kāpēc mēs esam divas. Pēc tam ārsts pavirši ievēla manas zarnas atpakaļ, aizšuva vēderu un teica:''Vediet viņu uz morgu, jaunajiem ārstiem būs no kā mācīties.'' Tā manas miesas tika aizvestas uz morgu. Gāju līdzi un vēl joprojām brīnījos, kāpēc mēs esam divas. Mani ieveda morgā un apsedza ar palagu. Ienāca mans brālis un dēls Andrejs. Dēls raudāja un teica:''Māmiņ, kāpēc tu nomiri?'' Es viņu apskāvu un mierināju, bet viņš man nepievērsa nekādu uzmanību. Es redzēju, ka arī mans brālis raud. Pēc tam vienā acumirklī es nokļuvu mājās pie brāļasievas. Tur sāka dalīt manas mantas. Strīdējās, lamājās. Es redzēju velnus, kas pierakstīja viņu lamas. Pēkšņi manā priekšā nostājās visi mani darbi, ko biju darījusi kopš savas bērnības. Tad es atkal lidoju gaisā, uz augšu, un brīnījos, kā gan tas tā var būt, ka lidoju bez lidmašīnas, bez jebkāda lidaparāta. Šajā brīdī es sajutu - kaut kas mani tur.
Cauri tumsai es lidoju arvien augstāk un augstāk, kad pēkšņi atsīdēja spoža gaisma. Kaut kas mani nolika uz apmēram metru plata un četrus metrus gara paklāja. Tālumā es redzēju kokus ar spilgti rozā lapām. Es skatījo kuplu, skaistu zāli, bet nesapratu, kur atrodos. Netālu no sevis es ieraudzīju kādu skaistu, slaidu sievieti apmetnī un garā apģērbā. Viņa soļoja tik viegli, ka pat zāle zem viņas kājām nenoliecās. Līdzās sievietei gāja jauneklis ar aizsegtu seju, ļoti raudāja un kaut ko prasīja. Es nodomāju - viņš tik ļoti lūdzas, bet sieviete viņam nepievērš nekādu uzmanību. Gribēju pavaicāt, kur es atrodos. Sieviete pienāca pie manis, sakrustoja rokas uz krūtīm, pacēla skatu augšup un jautāja:''Kungs, kur viņa atrodas?'' Es aiz bailēm nodrebēju un tikai tad apjēdzu, ka esmu mirusi un mana miesa ir palikusi uz Zemes. Es atcerējos savus grēkus un sapratu, ka par tiem būs jāatbild. Dzīvojot virs zemes, es neticēju, ka ir dvēsele. Sāku raudāt. Kāda balss no augšas sievietei sacīja:''Atlaid viņu uz Zemi pie tēva, kas dara labus darbus. Viņas tēva darbi jau sen ir nonākuši pie manis, tāpat kā viņa nemitīgās lūgšanas. Tā saka tas Kungs - man ir apnikusi viņas Dieva zaimošanas dzīve. Es gribēju noslaucīt viņu no Zemes virsas un paņemt bez grēku atlaides, bet viņas tēvs mani lūdza, lai es parādu to vietu, ko viņa ir pelnījusi.''
Vienā acumirklī es nokļuvu ellē, pie manis pielīda čūskas, tās rāpoja ap mani, astēTās līda virsū: mutē, degunā, acīs un ausīs. Tas bija nepanesami sāpīgi. Es kliedzu pilnā balsī, bet žēlošanas tur nav. Man bija jāēd nosprāguši un sapuvuši tārpi. Es kliedzu un saucu:''Kā lai es tos ēdu?'' Balss atbildēja:''Tu negavēji.'' Tad parādījās Kristus, es lūdzu apžēloties par mani, bet viņš atbildēja:''Tu, dzīvodama Zemes virsū, mani neatzini un negribēji atzīt. Tagad es tevi šeit neatzīstu. Tu savā miesā nogalināji bērnus un ieteici to darīt arī citiem. Jums bērni ir kā vardes, bet man lieku nav.Es dodu un pieņemu, pie manis ir vieta visiem, pietiks arī uztura - Zemes maizes un ūdens.Es pielaidu tev slimību, lai tu atgrieztos, bet tu mani zaimoji līdz pašām beigām. Tu mani Zemes virsū neatzini, bet es tevi neatzīstu šeit. Kā tu dzīvoji tur, tā tu dzīvosi šeit, ko tu tur sēji, to tu šeit pļausi.'' Es izdzirdēju troksni un ieraudzīju savu draudzi un mācītāju, kuru es vienmēr apkaunoju. Balss jautāja:''Kā tu viņu apsaukāji?'' Es sacīju:''Liekēdis!'' Sāku lūgties:''Kungs, laid mani atpakaļ uz Zemi, tur ir mans dēls!'' '' Vai tev viņu ir žēl? Arī man viņu ir žēl. Es gaidu, kad cilvēki sāks nožēlot savus grēkus. Pasaule ir kļuvusi niecīga. Es drīz sodīšu Zemes virsū dzīvojošos.''
Tad pēkšņi es atrados tur, kur bija vēl šausmīgāk nekā ellē. Es nokļuvu ugunī, tumsā, šausmās, mocībās un neaprakstāmās sāpēs. Man tuvojās velni un teica:''Lūk, mūsu draudzene, tu kalpoji mums un klausīji mūs.'' Un es izbijos par saviem darbiem. No velniem izšāvās uguns un ietriecās manā galvā, matos lēca degošas dzirkstis. Bija dzirdami grēcinieku vaidi. Viņi visi bija melni, izģinduši, izvalbītām acīm un izstieptiem kakliem. Viņi šausmīgi brēca:''Dzērt! Ūdeni!'' Grēcinieki man sacīja:''Arī tu, dzīvojot uz Zemes, nevis mīlēji Dievu, bet gan zaimoji. Tu lielījies ar netiklībām, nenožēloji grēkus, dzīvoji tikai sev. Tagad mums un tev ir jācieš. Tie grēcinieki, kas grēkus ir nožēlojuši, uzņem ceļiniekus, palīdz nabagiem, bāreņiem un atraitnēm. Tie tagad ir paradīzē.'' Man bija nepanesami grūti. Piepeši atspīdēja gaisma, visi grēcinieki metās ceļos un sāka lūgties. Kāda balss viņiem teica:''Virs Zemes mani negrib klausīt un netic man.'' Tad es no augšas izdzirdēju citu balsi:''Atlaid viņu atpakaļ uz Zemes.'' Tajā pašā brīdī parādījās rati bez dibena un es vienā mirklī nokļuvu Bernaulā, lidoju tieši uz morgu. Es redzēju kā guļ manas miesas - galva un rokas bija nokārušās. Momentā iegāju savā miesā un tūlīt pat sajutu aukstumu. Šajā brīdī ienesa kādu mirušu vīrieti
Kad tika ieslēgta gaisma, nesēji ieraudzīja, ka es, kamolā sarāvusies, guļu uz sāniem. Viņi aizbēga. Pēc tam atgriezās, pacēla mani un aiznesa uz slimnīcu. Nodaļā sapulcējās daudzi ārsti un māsas. Viņi teica, ka mani vajagot sasildīt ar lampu. Atsilusi atvēru acis un sāku runāt. Visi bija ārkārtīgi pārsteigti par manu augšāmcelšanos. Otrā dienā man atnesa ēdienu. Es ārstam sacīju:'' Palieciet pie manis, un es jums izstāstīšu, kur biju un ko redzēju.'' Visi uzmanīgi klausījās. Es viņiem teicu - ja kāds šeit nenožēlos grēkus, nepieņems Kristu savā sirdī, tad tur viņam dos ēst nosprāgušus tārpus un visādus puvekļus. Ārsti klausījās, elpu aizturējuši. Pie manis nāca vēl daudzi ļaudis. Es lūdzu ārstiem, lai aizšuj manas brūces. Mani atkal noguldīja uz operāciju galda. Atvēra šuves un teica:''Kāpēc gan vajadzēja griezt veselu cilvēku?'' Jo visa mana miesa bija pilnīgi vesela. Ārsti, kas mani operēja, bija pilnīgi apjukuši. Es jautāju profesoram:''Ko jūs par to domājat?'' Viņš atbildēja:''Ko tur vēl domāt? Dosim tevi Visaugstākajam.''
Man ir 47 gadi. Tagad es eju un sludinu Jēzu Kristu un viņa drīzo atnākšanu, jo viņš pats man to teica. Pie manis nāk daudz ļaužu no visām zemes malām. Es liecinu par Kristu, skubinu atgriezties un pievērsties Dievam.