Vilkaču aizvēsture5

Pirmās leģendas par vilkačiem

Vilkatis ir viens no galvenajiem senāko māņticību varoņiem visām pasaules tautām. Vilkači, tāpat kā vampīri, raganas, nāras, spoki un magi eksistē pasakās un leģendās jau tūkstošiem gadu.

Vilkatis jau pieminēts Romas dibināšanas laiku leģendās. No tiem baidījās arī Senajā Grieķijā. Sengrieķu leģenda par vilkaču rašanos vēsta, ka galvenais dievs Zevs pirmo reizi pārvērta cilvēku par vilku, kad sadusmojās uz Arkādijas tirānu – valdnieku Likaonu. Šis bezdievis, lai pasmietos par Zevu, pasniedza viņam ēdienu, kas bija gatavots no cilvēku gaļas, pagatavojis cepeti no paša nogalinātā, septiņus gadus vecā dēla ķermeņa. Un tad Zevs pērkondimdošā balsī teica: "No šī brīža tu uz mūžīgiem laikiem pārvērtīsies vilkā. Būsi vilks starp vilkiem. Tas būs tavs sods. Nāve tev būtu pārāk mazs sods!"

Kā raksta Sicīlijas Diodors, viens no pirmajiem, kas pieņēma dzīvnieka izskatu, bija dievs Oziriss. Viņš pārvērtās vilkā, lai atpestītu Ēģipti no ļauniem spēkiem, kas mēģināja pakļaut valsti drīz pēc pasaules radīšanas.

Anteja ģints locekļi Arkādijā pārvērtās vilkos zināmā gada laikā. Tos, kas gribēja kļūt par vilkiem, aizveda uz nomaļiem purviem, kur tie noņēma savu apģērbu un cauri slīkšņai devās uz īpašu salu. Jaunatnācējus šajā salā uzņēma tādu pašu cilvēku-vilku sabiedrībā un pēc tam viņi kā līdzīgi turpināja tur dzīvot. Demenets Parasijs kļuva par vilku, kad bija nobaudījis bērnu iekšas. Simeona dēls Bojans, bulgāru vadonis, varēja pārvērsties par vilku, kad to gribēja, tāpat kā arī Mers, par kuru dzejnieks Vergilijs ir teicis: "es bieži redzēju Meru, kad viņš slēpjoties klīda pa mežu vilka izskatā.” Liekas, ka Ovīdijs runā par Likaonu: "Skartais, viņš gaudoja kā vientuļš vilks un nespēja vairs runāt sākt, lai kā ar' negribētu."

Senā norvēģu sāgā tiek stāstīts, kā burvis nobūris divas vilkādas. Katrs, kas tās apģērba, uz desmit dienām pārvērtās par vilku. Ādas atrada karavīri Zigmunds un viņa dēls Siniots, kas, glābjoties no ienaidniekiem, bija atraduši naktsmājas nezināmā mājā, kas atradās meža vidū. Neko nezinot par zintīm, Zigmunds un Siniots pieskārās ādām un pārvērtās par mežonīgiem zvēriem. Kļuvuši par vilkiem, Zigmunds un Siniots sāka gaudot, uzbrukt cilvēkiem un kauties savā starpā. Cilvēciskais saprāts un labestība centās pārvarēt vilka dabu, taču nesekmīgi. Pēc desmit dienām, kad Zigmunds jau bija paspējis līdz nāvei sakost paša dēlu, ādas burvestības zaudēja savu spēku, karavīrs nometa to un sadedzināja.

Sens stāsts par vilkačiem atrodams arī Petronija "Satirikonā".

Indiešu leģendas stāsta par vilkačiem, kas varēja pārvērsties par tīģeriem, mērkaķiem, čūskām. Japānu mīti vēsta galvenokārt par lapsām-vilkačiem.

Japānu hronikā no 929. gada rakstīts par atgadījumu, kad nezināma radījuma pēdas atklātas imperatora pilī. Līdzīgi gadījumi ir zināmi arī no eiropiešu hronikām. Tādas pēdas, kādas līdzīgas pārnadžiem (vai nepārnadžiem) un tomēr nav atpazīstamas, kā kāda pazīstama dzīvnieka pēdas, tika atrastas uz vulkāniskas lavas, tajā skaitā Etnas pakājē. Skaidrs, ka šīs pēdas varēja dot nospiedumus tika uz sakarsušas lavas. Pāris reižu šo dzīvnieku pat ir redzējuši. Vienā no gadījumiem liecinieki apraksta dzīvnieku, līdzīgu pumai jeb kalnu lauvai, apmēram pusotra metra garam zvēram, neskaitot asti, ar kaķa purnu. Citos gadījumos tiek stāstīts par dzīvniekiem, kas līdzīgi lielus, melnus suņus.

Herodots stāsta, ka viena Skitijas novada iedzīvotājiem pārvēršanās par vilkiem bija parasta lieta un tādas lietas vispār ir plaši izplatītas pie ziemeļu tautām. Kad romieši centās aizkavēt Hanibāla gājienu pāri Alpiem, viņu rindās parādījās vilks, kas izgāja cauri visam karaspēkam, nokožot visus savā ceļā un devās prom, palicis neievainots. 1042. gadā Konstantinopoles iedzīvotāji bija ļoti satraukti, kad ielās parādījās uzreiz 15 vilki. Bet 1148. gadā Ženēvas robežās uzradās neparasti liels vilks, kas nokoda 30 cilvēkus.