Vilkacis9

Vilkacis Vilkacis, vilkatis, vilkateks, arī kadars latviešu mitoloģijā ir par vilku pārtapis cilvēks. Par vilkačiem var kļūt kā sievietes, tā vīrieši. No vilkiem vilkači ar neko īpašu neatšķiras. Minēts, ka vilkačiem esot cilvēka acis un to pakaļējā ķermeņa daļa esot augstāka nekā priekšējā (vilkiem esot otrādi), kā arī tie neesot tik rijīgi kā vilki. 32945. Vilkačiem esot pakaļējais miesas sastāvs augstāks nekā priekšējais. [Jkr. II, 16. Audzis, Inciems. - LTT] 32920. Vilkats ir par vilku pārvērties cilvēks. Vilku no vilkata var tikai tad izšķirt, ja tam pie saplēstas aitas uzsauc: "Kūm, dod man ar!" Tad vilkats atstāj pusi aitas zemē, bet īstais vilks to nedara. [F. Brīvzemnieks, 1881, VI, 206. - LTT] Kļūt par vilkaci var dažādos maģiskos veidos: 1) izlīst kailam caur tāda koka sakni, kam izliekums pacēlies virs zemes, bet abi gali atrodas zemē. Nereti minēts, ka tas jādara pusnaktī. 32934. Caur koka sakni ir jālien deviņas reizes, tad var pārvērsties par vilku. [Z. Akmentiņa, Lubāna. - LTT] 32935. Ja grib palikt par vilkaci, tad vajag izlīst caur apdedzinātu zirga loku. [L. Rone, Ikšķile. - LTT] 32937. Par vilkatu varējis palikt katrs cilvēks, kad tas tā darījis, kā bijis vajadzīgs. Mežā vajadzējis uzmeklēt tādu koku, kam izgāzusies sakne. Caur saknes apakšu bijis jāizlien. Varējuši arī citādi darīt. Bijis jāizlien caur tādu koku, ko pērkons nospēris un kam galotne gāžoties iedzīta zemē un rezgalis vēl turējies pie celma. Cilvēkam bijis jānoģērbjas plikam, pakaļā jāiebāž smilga, jāizlien caur koka vai saknes apakšu un jāsaka: "Es gribu būt vilks!" Tad ar par vilku palicis. Kad vilkats gribējis atpakaļ tikt par cilvēku, tad tam bijis atkal jālien caur koka apakšu un jāsaka: "Es gribu būt cilvēks!" Tad vilkats palicis atkal par cilvēku. [H. Skujiņš, Smiltene. - LTT] Veci ļaudis teic: «Vilkatam nedrīkst pakal ķēmoties, citādi varot pielaist vēl pats sev vilkatu untumus.» Tā reiz viena meita salielījusies, pļavā ar sienu strādājot, par vilkatu pārvērsties. Citas meitas gan biedinājušas, 1ai tā nedarot, bet šī tām tīšām noģērbusies plika, izlīdusi trīs reizes caur bērza līkumu un patiesi pārvērtusies par vilkatu, aizskriedama mežā. Labi izplosījusies gar kaimiņu aitām, atskrējusi atpakaļ asinim aptraipījusies un līdusi no otras puses caur tā paša bērza līkumu trīs reizes. Izlīdusi un palikusi atkal par cilvēku. Tai dienā vairāk nekas nenoticis. Bet kas par nelaimi vēlāk! No tā laika nekur miera dabūt: arvienu prāts nesies par vilkatu skriet. Kad untumi uznākuši, tad gribot negribot bijis jāpārvēršas par vilkatu, labi jāizplosās gar aitām, tad dabūjusi atkal kādas dienas mieru. Tā meita tīšā aplamībā, pati negribēdama, bija uzkrāvusies skrejamo ligu. [6. Zaļokalnu Jānis no 80 g. v. Mārča Kārkliņa Rāmuļos. LP, VII, I, 869, 9 - LPT] Par vilkaci var kļūt izģērbjoties un trīsreiz pārlecot savām drēbēm. Minēts arī, ka cilvēkam vienkārši jāizģērbjas un drēbes jānoslēpj tādā vietā, kur neviens nevar atrast. Iepriekš minētie veidi kā pārvērsties par vilkati ir labprātīga cilvēka gribas izpausme. Pastāv veids, kā cilvēku padarīt par vilkaci bez viņa paša piekrišanas. Cilvēki, kas nelabprātīgi kļuvuši par vilkačiem, ir, tā sauktie, uzdzirdītie vilkači. Veci vilkači, kas gribēja no vilkača amata vaļā tikt. iedzirdīja ar appūšļotu alu kuŗu katru cilvēku tai amatā un paši tad tika vaļā un mirstot tiem nebija jāmokās. Tas bijis tā ap 1847.g. Tad vienā krogā tāda meitene sakaitinājusi dzērāju. Dzērājs vēlāk izlicies par labprātīgu, piedāvādams meitenei no stopa alus padzerties. Par laimi meitenei tai brīdī nebijis vaļas, teikusi, ka vēlāk dzeršot, lai tepat noliekot. Vēlāk ienāks meitene: lai dzerot jel! dzērājs uzplijies. Meitene dzers arī, bet tūdaļ iekliedzas: «Kas te mīksts!» rādīdama citiem. Ierauga: alū peld tik liels vilks kā peles bērns. Bet dzirdītājs nu paķēris stopu, izlējis alu ar visu vilku un saminis. Būtu meitene tūliņ dzērusi, kad pirmo reizi stopu sniedza, kad vēl vilks alū bija mazs, mazs gruzītis, tad būtu iedzērusi un par vilkaci palikusi. [2. J. Kalniņš Gaŗkalnē. LP, VII, I, 926, 3. - LPT] Burvis gribējis apprecēt reiz skaistu jaunavu, bet šī negājusi pie tāda burvja. Pēc kāda laika jaunavai bija kāzas ar vienu puisi. Bet kad kāzinieki braukuši no baznīcas atpakaļ, burvis tiem ierunājis glāzīti brandvīna iedzert. Dzēruši arī. Tikko iedzēruši, visi atkrituši augšpēdu, pārmetuši trīsreiz kūliņus un ieskrējuši mežā par vilkatiem. [7. Kārlis Mačulāns no Pēteŗa Grābekļa Lašos. LP, VII, I, 926, 5. - LPT] Ir minēti vēl vairāki veidi, kā kļūt par vilkaci, piemēram, burvis cilvēku var noburt un citādi. 32918. Kas grib palikt par vilkatu, tam Jāņa dienā priekš saules jāiet uz mežu, jāuzmeklē nogāzts ozols, jāiedur tur div naži, tad jānoģērbjas plikam un jāmet starp tiem nažiem trīs kūleņi. Kad atkal tikt atpakaļ par cilvēku, tad jāuzmeklē tas ozols, jāmet starp nažiem trīs kūleņi uz otru pusi un jāpaņem tie naži. Bet ja tai laikā, kamēr cilvēks par vilku skraidījis apkārt, kāds pacilās viņa drēbes jeb arī izvilks iespraustos nažus, tad vilkats vairs nevar tikt atpakaļ par cilvēku. [F. Brīvzemnieks, 1881, VI, 206. - LTT] Reiz bīš buris, buram bīš dēls un dēls precējies. Ka bura dēls braucis no baznīcas mājā ar jauno sievu, ta visi cilvēki skatīšies, kāda tā jaunā sieva ir, kas pie bura dēla gāsi. Bet par to vecais buris noskaities un visus cilvēkus, kuŗi skatīšies, nobūris par vilkačim. [13. H. Skujiņa no 52 g. v. J. Gaiļa Aumeisteŗos. - LPT] No vilkača par cilvēku var kļūt, atkārtojot pārtapšanas maģisko darbību, tikai no pretējās puses, piem., līšana, kūleņu mešana utt. Iedzirdītais vai noburtais vilkacis var no tā atbrīvoties tieši tāpat, kā viņš šīs spējas ieguvis, t.i., iedzirdot vai noburot kādu citu. Tautas nostāstos izplatīts motīvs ir vilkača nogalēšana ar sudraba lodi. 32922. Cilvēks par vilku varot palikt, bet tad esot jāsargās, ka jēģeris neuziet, kam sudraba lode plintē. Ar to nošaus kā suni. [K. Šilings, 1832.g., Tirza. - LTT] 32949. Vilkatu nevarot nošaut ar svina lodi, bet gan ar sudraba lodi. [H. Skujiņš, Smiltene. - LTT] Ja vilkača zemē noliktās drēbes kāds aizticis, tad vilkacis vairs nevar pārtapt cilvēkā. Bet savukārt cilvēkam, kas drēbes aizticis, liela iespējamība ir kļūt par vilkaci. Vislielāko kaitējumu vilkacis nodara tieši lopiem to ganību laikā. Vedekla ar vīra māti velējušās. Uzreiz vedekla teikusi: «Man gan traki gaļas gribas.» Vīra māte atbildējusi: kur tad nu tukšā laikā gaļu ņemšot? Bet vedekla neklausījusies drīz vien viņa aizgājusi uz mežu. Tur vedekla noģērbusies plika un aizskrējusi vilkatās. Drīz vien gani klieguši: «Ui Dievī! Ui Dievī, vilks aitās!» Vedekla noķērusi aitu, to notiesājusi, aizskrējusi pie savām drēbēm, trīs reiz izlīdusi caur paegļu saknēm un atkal pārvērtusies par cilvēku. Kad gani sadzinuši lopus laidarā, tad vienas aitas trūcis. Vedekla bijusi pati savu aitu noplēsusi. [19.H. Skujiņa Smiltenes pag. - LPT]

Vilkacis, vilkatis, vilkateks, arī kadars, arī zināms kā likantrops vai vilkcilvēks, ir mitoloģiski cilvēki ar spēju pārvērsties par vilku vai vilkveidīgiem radījumiem, ar paša gribu, cita vilkača koduma dēļ vai lāsta iespaidā. Viduslaiku hroniķis Gervase Tilburijs asociēja pārvēršanos pilna mēness dēļ; lai gan ir pierādījumi, ka tāds pieņēmums jau eksistēja Senā Grieķa Petroniusa rakstos. Šīs pieņēmums tika reti saistīts ar vilkaci, līdz ideju paņēma Gervase. Formu mainītāji, līdzīgi vilkačiem ir daudz pasauļu tautu pasakās, lai gan vairums no tiem var pārvērtsties arī citās formās. Vilkači ir populārs mūsdienu fantastiku grāmatu un filmu tēls, kur viņiem ir piedēvētas īpašības, kas atšķiras no folkloras, kā vājība pret sudraba lodēm.