Vilkacis, vilkatis, vilkateks, arī kadars, arī zināms kā likantrops vai vilkcilvēks, ir mitoloģiski cilvēki ar spēju pārvērsties par vilku vai vilkveidīgiem radījumiem, ar paša gribu, cita vilkača koduma dēļ vai lāsta iespaidā. Viduslaiku hroniķis Gervase Tilburijs asociēja pārvēršanos pilna mēness dēļ; lai gan ir pierādījumi, ka tāds pieņēmums jau eksistēja Senā Grieķa Petroniusa rakstos.Vilkaci uzskata par vienu no populārākajiem māņticības tēliem. Viņi ir pieskaitāmi kopā ar vampīriem, raganām, nārām, rēgiem un burvjiem, kuri pieaugušajiem un bērniem gan pilsētās, gan nomaļās vietās jau tūkstošiem gadu iedveš šausminošas bailes. Likantropija burtiskā tulkojumā nozīmē cilvēks — vilks.Par vilkača šaušalīgajām izdarībām runāja jau Romas dibināšanas laikā. Šīs būtnes lielas bailes bija ieviesusi pat Senajā Grieķijā, bet viss, spilgtākie apgabali, kur vilkači bija izplatījušies tāpat kāvampīri Austrumeiropā. Tajos apgabalos vajadzēja tikai izdzirdēt kādu sakām „volkodlaju”, tad visi zemnieki nobāl un tramīgi skatās apkārt. Lielus postījumus izcieta Francija ar nezvēru „lu - garu”, tautas leģendas vēsta par daudzām kalnos dzīvojošām cilvēkzvēru medībām. Visiem saprotams, ka šādas leģendas izplatīšanās vietas bija laukos un kalnu apgabalos, kā piemērs Oerņa un Jura, kur vilki ganiem nodarīja lielus zaudējumus. Šādu nelaimi arī skāra Vāciju, bet tālāk uz ziemeļiem kā, piemēram, Angliju, vilkačiem nebija liela ietekme, bet seni raksti liecina, ka Īrijā tie ir bijuši. Atšķirība starp vampīru, kurš izlien no kapa, lai mielotos ar cilvēku asinīm, vilkači nav nākuši no viņsaules. Tas ir šīs zemes lolojums. Cilvēki domā, ka cilvēka pārvēršanās par vilkaci ir izraisījis kāds negadījums, kas var piemeklēt jebkuru. Vilkača sakostie upuri noteikti bija inficēti, bet šī lāsta simptomi cilvēkam varēja rasties, kad cilvēks neko ļaunu nedomājis, sēž mājās. Tieši šie iemesli viduslaikos ieviesa lielas bailes no šīm parādībām un aizdomās turētos, masveidā sodīja ar nāvessodiem, tā rezultātā attīrīt zemi no šādām nelaimēm. Ciema ļaudis ar šaušalīgu naidu lūkojās uz tiem cilvēkiem, kuriem bija atklātas vilkacim raksturīgās pazīmes. Tajā laikā bija primitīvas tiesas prāvas un nāvessodi atgādināja visaptverošu histēriju. Aizdomās varēja turēt jebkuru cilvēku, kuram bija psihiski traucējumi vai arī, kura ārējai izskats bija neparasts — smaili zobi, šaura, garena seja- kas atgādināja vilku.
Mēnēes sabojātie.
Ciemu iedzīvotāji ļoti baidījušies no pilnmēness laikiem, jo viņi uzskatīja, ka tajos laikos viss biežāk uzbrūk visādas nelaimes. „Mēness sagandēti” uz savas ārienes ir ievērojuši dažādas izmaiņas — tie ir kļuvuši līdzīgi vilkiem un arī tiem līdzīgi uzvedušies. Šo pārvērtību rezultātā cilvēki ir devušies nakts klejojumos, nogalinādami katru, kas pagadās pa ceļam. Tādēļ nav nekādu brīnumu, ka to eksistence ieviesa lielas šausmas apkārtējos cilvēkos. Daudzi uzskatīja, ka pārvērsties par vampīru varēja, ja tam uzbrūk kāds cits vampīrs. Bet likantropija varēja piemeklēt jebkuru cilvēku un no tā nebija nekādu glābiņu — nepalīdzēja ne ķiploki, ne amuleti, ne krusti utt.. Kā vēsta seni traktāti, patiesi īsts likantrops pārvēršas ne tikai fiziski, bet arī kļūdams līdzīgs zvēram un arī ir izmainījies viņa saprāts un uzvedība. Salīdzinot ar vampīra uzbrukumiem tikai naktī, likantropa upuri sevi neierobežo, viņi arī uzbrūk dienas gaismā. Bet viss bīstamāk bija viņus sastapt mēnessgaismā un it īpaši pilnmēness apgaismojumā, kad suņi un savvaļas zvēri sāk gaudot. Likantropijas slimības upuriem, šī slimība biežāk ir sākušies ar viegliem drebuļiem, kuri beigās pārtop pardrudzi. Šie slimnieki ļoti sūdzējās par galvassāpēm un lielām slāpēm. Viņa rokas ir piepampušas un pagarinājušās, gluži kā spitālīgajam, sejas un locekļu āda ir kļuvusi raupja. Visu simptomukopumā bija iekļauta arī svīšana un apgrūtināta elpošana. Apavi slimniekam traucējuši un viņi tos nosvieduši prom. To kāju pirksti ir kļuvuši līku un spēcīgi. Slimnieka saprāta pārmaiņas izjuta tādejādi, ka slimniekam mājas kļuva neomulīga un nomācoša, viņam bija vislielākā vēlēšanās izkļūt pēc iespējams ātrāk tikt no turienes ārā. Beigu simptomi bija slikta dūša un krampju, kas viss beidzot pilnīgi aptumšojas prāta spējas, krūtīs parādījās dedzinoša sajūta, tā mēle kļuvusi nepaklausīga - skaidras valodas vietā izdeva rūkšanu un nesaprotamas skaņas. Galējā punktā slimnieks noplēsis drēbes no sevis un nometies četrāpus. Tā ķermenis mainīja ādas krāsu un izveidojās uz tā ķermeni vilnas kārta. Tā pēdas sacietēja un kailais cilvēk zvērs varēja skriet pa asiem akmeņiem un dzelkšņiem, kā to nevarēja darīt normāls cilvēks ar normālu jūtīgu ādu. Galva apauga ar rupjiem matiem un tas izskatījies, ka uzvilcis masku. Pēc tam, it īpaši pilnmēness laikā viņš nonāca pilnīgā asinskāres varā, kas nomāca visas pārējās jūtas. Tas skrējis naktī un gaudodams nogalinājis jebko, kas tam trāpījās ceļā. Viss biežāk slimnieks savu upuri nogalināja, tāpat kā vairums plēsoņu — pārkožot miega artēriju kaklā. Apmierinājis savu kāri pēc asinīm, tas nokritis zemē un aizmidzis. Pret rītu tas atkal kļuvis par cilvēku. Naktī slepkavība, bet dienā nožēla — tāds bija šausmīgais likantropu liktenis. Likantropa upuris visu laiku ir jutis, kad sākušās kārtējās pārvērtības, bet tas notiek tik strauji, ka šīs nelaimes upurim bija nepieciešams veikt dažādus pasākumus, lai neviens viņu neatmaskotu. Personām, kurām piederēja lielas mājas, viņi slēpās īpaši slepenās istabās līdz laikam, kad kļūs atpakaļ par cilvēkiem. Ja lēkme ir sākusies naktī, tad slimnieki skrējuši uz mežu un tur rūkdami valstījušies pa zemi, kā arī koduši un skrāpējuši uz koka stumbriem, bet pēc tam mocījušies ar lielām psihiskām un fiziskām ciešanām.
