1911. gada 14. jūlijā no Romas dzelzceļa stacijas atgāja neliels vilciens: lokomotīve un trīs vagoni.
Tas veda publiku, lai apskatītu kilometru garu tuneli Lombardijas kalnos - XX gadsimta sākumam
unikālu būvi.
Šo izklaides ekskursiju Itālijas bagāto un aristokrātisko ģimeņu pārstāvjiem noorganizēja firma
"Sanetti", 106 pasažieri ar interesi vēroja ievērības cienīgās vietas jaunajā dzelzceļa posmā.
Pēc dažām stundām vilciens jau bija Lombardijā. Lūk, priekšā jau redzams tas pats tunelis.
Sastāvs iebrauc tajā. Taču otrā pusē tas tā arī neparādās...
Apziņas aklais plankums.
Policija un dzelzceļa strādnieki rūpīgi izpēta tuneli. Taču nav atrodamas, ne katastrofas pēdas,
ne pat kvēpu pēdas no tvaika lokomotīves dūmiem uz tuneļa griestiem.
Toties, tiek atrasti divi pasažieri no pazudušā sastāva, kuri atrodas šoka stāvoklī. Tikai pēc kāda laika
viņi spēj atgūties un pastāstīt, kas notika.
Pēc viņu vārdiem, apkārtne ap vilcienu pēkšņi pārklājusies ar piena baltu miglu. Tuvojoties tunelim,
tas kļūst aizvien biezāks, pārvēršoties stīgrā šķidrumā. Pasažierus pārņem šausmīgas bailes un viņi izlec
no braucošā vilciena - jo abi tajā brīdī atrodas vagona vējtverī. Acīmredzot, pārējie pasažieri nepaspēj to
izdarīt.
Nelaimīgie vēl ilgi cieš no psihiska rakstura problēmām, ko izsauc spēcīgs stress, taču pakāpeniski
viss atkal ir normas robežās. Vilciens tā arī nekur neparādās...
Precedenta sabiedēti, Itālijas dzelzceļa valde slēdz tuneli satksmei un pat aizber ieejas ar akmeņiem.
Kara laikā tuneļa velves iebrūk aviabumbas trāpījuma rezultātā, uz visiem laikiem aprokot šo noslēpumu...
Stāsts ir neticams. Taču pat vislielākajiem skeptiķiem tā patiesums neizraisa šaubas, tāpēc ka visam
notikušajam ir dokumentāli apstiprinājumi, tajā skaitā - liecinieku liecības.
Bet Milānas dzelzceļa muzeja fondos līdz šim glabājas makets, kas līdzinās bērnu dzelzceļas: uzvelkama
lokomotīve, trīs vagoni, sliedes, miniatūrs tunelis.
Savā laikā ar šīs spēļu lietiņas palīdzību inženieri centās modelēt apstākļus, kādos pazuda sastāvs.
Taču neko konkrētu uzzināt viņiem neizdevās...
Likās, ka bez pēdām pazudis vesels vilciena sastāvs ar vairāk nekā simts bagātiem un ietekmīgiem itāļiem
nevarēja neizsaukt spēcīgu sabiedrisku rezonansi. Taču, pretēji gaidītam, notikums neguva plašu atspoguļojumu.
Vietējās avīzes nopublicēja dažus īsus rakstus ar nesaprotamu saturu. Vēl dažas rindas incidentam veltīja
pasaules prese. Un - viss. Policijā lietu steidzami nodeva arhīvā un vairāk par to neatcerējās.
Kāpēc?
Dažas domas, pārdzīvojumi var tik spēcīgi traumēt cilvēka psihi, ka tos uz zemapziņu izspiež apziņas
aizsargmehānismi. var teikt, ka apziņā šajā vietā izveidojas "aklais plankums".
Liekas, ka notikums ar pazudušo vilcienu kļūst par tādu "plankumu". Šoks no notikušā izrādās pārāk
liels. Lūk, tunelis. Lūk, vilciens. Desmitiem liecinieku redz, ka sastāvs iebrauc tunelī, taču no izejas
sastāvs neparādās. Tunelī iekšā vilciena nav... Apziņas aklais plankums...
CITĀTS(ils @ 20.10.2008 19:50) Spoku stāsts veļu laikam. No avīzes "Sekretnije materiali XX veka", šī gada 22. numura.
Pārbrauktuve Zavaļičos.
Par šo notikumu aizmirsa uz ilgiem laikiem – uz 80 gadiem. Un, iespējams, vairāk nekad neatcerētos, ja ne apstākļu sakritība...
1992. gada 12. augusta avīzes „Slava Sevastopoļa” numurā bija publicēta īsa ziņa „Vilciens – spoks uz Ukrainas ceļiem”.
Tajā bija runa par noslēpumainu sastāvu, kas laiku pa laikam, it kā ne no kurienes parādās uz dzelzceļa pārbrauktuves netālu no Poltavas apgabala Zavaļiču ciema.
„Trīsvagonu spoks parādījies uz pārbrauktuves dežūrējošai Jeļenai Spiridonovnai Čebrecai... Vilciens ar cieši aizvērtiem kupeju aizkariem, atvērtām durvīm un tukšu mašīnista kabīni kustējās absolūti bez skaņas, notriecot pa sliedēm barību meklējošās vistas.”
Šī fenomena pētīšanu veica Ukrainas Zinātņu akadēmijas Anomālo parādību komisijas priekšsēdētājs Vasilijs Ļeščatijs. Viņš arī izvirzīja versiju, ka vilciens – spoks ir tas pats sastāvs, kas pazuda Itālijā 1911. gadā un „kaut kādā veidā ir izgājis cauri laikam.”
Strādājot ar dokumentiem, Ļeščatijs atrada ļoti neparastu faktu.
1840-tajos gados Mehiko parādījās 104 itālieši. Nedēļas laikā visi viņi nonāca psihiatriskajā slimnīcā, jo liecināja, ka nokļuvuši Mehiko no Romas ar vilcienu.
Šo gadījumu apraksta tā laika pazīstamais meksikāņu psihiatrs Hosē Saksino.
Bet 1991. gada 25. septembrī „Ļeščatijs, sagaidījis kārtējo vilciena parādīšanos uz pārbrauktuves pie Zavaļičiem, vairāku liecinieku acu priekšā paspēja uzlekt uz pēdējā vagona laukumiņa. Vairāk neviens viņu nav redzējis. Citi, kas vēlētos izpētīt šo fenomenu, nav pieteikušies”...
Sprādziens no pagātnes.
Rakstnieks Nikolajs Čerkašins ir pazīstams krievu lasītājiem kā autors, kas raksta par jūru un jūrniekiem. Tēmas izvēle – pamatota: pirmā ranga kapteinis Čerkašins ir dienējis Ziemeļu flotē uz zemūdenēm.
Atvaļinoties no armijas, viņš ar izcilību pabeidz MVU Filozofijas fakultāti un pēc tam aspirantūru.
Par savām grāmatām Čerkašins saņēma Ļeņina komjaunatnes un PSRS Aizsardzības ministrijas prēmijas...
1988. gadā rakstnieks strādāja Sevastopolē – vāca materiālus par līnijkuģa „Novorosijsk” bojā eju. Tā ir viena no šausmīgākajām Krievijas Jūras kara flotes katastrofām, kurā bojā aizgāja pāri par 600 cilvēku.
1955. gada 29. oktobra naktī Sevastopoles Ziemeļu līcī uzsprāga līnijkuģis „Novorosijsk” – bijušais itāļu kuģis „Jūlijs Cēzars”, ko PSRS 1949. gadā ieguva kā kara trofeju. Kas bija par iemeslu sprādzienam, nav zināms līdz šim.
Līnijkuģis apgāzās un nogrima tūkstošu pilsētnieku acu priekšā. Čerkašins izjautāja visus, kas kaut kā bija saistīts ar šo katastrofu: dzīvus palikušos jūrniekus, tos, kas glāba un tos, kas redzēja visu no krasta.
Čerkašina bloknota simtiem ierakstu vidū ir arī saglabājies Pētera Ustimenko stāsts.
Tajā 1955. gada oktobra naktī Ustimenko dežūrēja uz dzelzceļa pārbrauktuves Balaklavas tuvumā. Un pēkšņi ieraudzīja vilcienu. „Gan lokomotīve, gan viss sastāvs, ne mūsējais, it kā pirms kara, bet varbūt pat agrāk.”
Vilciens parādījās no Gasforta kalna puses, nobrauca pa veco uzbērumu, no kura sliedes sen jau bija noņemtas, un pazuda Sevastopoles virzienā.
„Kā tas varēja pabraukt bez sliedēm? Es pat uz vecā uzbēruma uzskrēju – ne kādu pēdu, pat zāle nenomīdīta. Velns sazin kas! Es vēl toreiz nodomāju, tas nav uz labu! Un pareizi, no rīta viļņojās visa Balaklava - „Novorosijsk” bija uzsprādzis.”...
Par šo gadījumu Čerkašins atcerējās pēc četriem gadiem, kad viņam acīs iekrita raksts no tā paša avīzes „Slava Sevastopoļa” numura par vilcienu – spoku.
Čerkašins nodomāja, vai tikai to pašu vilcienu nav redzējis uz Balaklavas pārbrauktuves Ustimenko? Daudz līdzību: ārzemju parauga lokomotīve, trīs vagoni...
Ja vilciens – spoks varēja parādīties pie Poltavas 1991. gadā, kāpēc nevarēja būt pie Balaklavas 1955. gadā?
