Seno skandināvu uztverē telpa sastāvēja no deviņām pasaulēm — āsu Asgardas, vānu, albu jeb elfu, uguns Mūspelas, cilvēku Midgardas, milžu, mirušo, rūķu un ledus milžu pasaules vistālāk uz ziemeļiem. Tās visas vienoja gigantisks osis, pasaules koks Igdrasils. Tā zari pacēlās pār visu zemi un iesniedzās debesīs. Pašā galotnē sēdēja gudrais ērglis, bet starp ērgļa acīm — vanags Vedrfjelnirs. Pa tā zariem kā „starpniece” starp visām pasaulēm skraidīja vāvere Ratatoska. Igdrasils vienmēr bija Nidhoga, ļaunās čūskas, apsardzībā. Mimira avots, apslēptās gudrības avots, iztecēja no koka saknēm.
Sākotnēji dievi nāca no divām dažādām, savstarpēji ne pārāk draudzīgām grupām — āsiem un vāniem, kas bija auglības dievu grupa, kam piemīt arī burvju un pareģu spējas. Starp viņiem arī izcēlās pirmais karš pasaulē. Pēc kara vii dievi apmetās Asgardā, lai arī tur vāni tika uzskatīti par zemākas šķiras dieviem.
Asgarda bija sadalīta 12 vai vairāk daļās, kur katrā no tām katram no dieviem bija sava grezna zelta vai sudraba māja. Visnozīmīgākā bija Valhalla, Odina māja. Valhallā kaujās kritušie kareivji (einherjēri) pavadīja savas dienas karojot, naktis dzīrojot un gaidot pienākam Ragnaroku, pēdējās pasaules kaujas dienu, kurā senie dievi ietu bojā un tiktu nodibināta jauna miera un saticības ēra. Mājai bija 540 durvis, un caur katru no tām līdzāsstāvot varēja ienākt 800 vīri; tās jumts bija taisīts no vairogiem. Kritušo karavīru dvēseles uz turieni aizveda valkīras — kareivīgas jaunavas, kas piedalījās uzvaru un nāves sadalē kaujas laukā. Citādāk, piemēram, no slimībām vai vecuma, mirušos cilvēkus pēc nāves dieviete Hēla nogādāja drūmajā pazemes valstībā.