Jāattaisno niks un jāieliek kaut kas nedzirdēts un interesants par šo ļoti ''nodrāzto'' tēmu - vampīriem. Un neuztraucieties, te nebūs ne vārda par krēslas filmām vai grāmatām.
Mūsdienās ši tēma ir avots ļoti daudzām filmām un grāmatām, pirms gadiem pieciem bija īsts ''vampīru trakums'', kaut gan es augstāk vērtēju Annas Raisas un Stīvena Kinga darbus par šo tēmu.
Pats slavenākais vampīrs, ar kuru vispār aizsākās vampīru tēmas bija Brema Stokera radītais ''Drakula''. Ieliku Bena Lugaši bildi, manuprāt viņš ir vislabākais Drakulas atveidotājs līdz šim, kaut gan ekranizēts šis stāsts ir simtiem reižu. Tāpat diez vai retajam ir noslēpums, ka Drakulas tēls ir bāzēts uz īsta vēsturiska valdnieka Vlada Tepeša tēla, kurš bija plaši pazīstams ar savu spīdzināšanas kāri un sevišķi izcēlās ar to, ka cilvēkus mēdza uzdurt uz nasinātiem mietiem un ļaut tiem mokās mirt vairākas dienas. Tāpat viņš līķus neaizvāca, esot pat izteicies, ka ''pusdienojot ir lieliski saskatīt un saost pretiniekus''. Turklāt uz mieta varēja nonākt pat par šķietamu sīkumu, nepareizi patektu vārdu utt. Bet, nenoliedzami, pat Tepešs dzīvi beidza cietuma kamerā.
Mīti un leģendas par vampīriem ir pastāvējušas tūkstošiem gadu un, lai cik dīvaini tas neliktos, tik daudzām un dažādām tautām ir tik daudz acīmredzamu līdzību. Taču, protams, ir arī nacionālās atšķirības. Senie romieši ticēja, ka eksistē kāda radība vārdā Lamia, kura bija pa pusei sieviete, pa pusei ķirzaka, kura nolaupīja jaundzimušos un dzēra viņu asinis, jo pati kādreiz bija sieviete un neprecējusies dzemdēja, savu bērnu nogalināja un šī klīšana un slepkavošana viņai tik piespriests kā sods no dievu puses.
Lielākā daļa mūsdienu vampīru leģendu vēsta, ka vampīrs ir no mirušajiem atgriezies līķis, kas dzer dzīvo asinis. Šis mīts sakņojas slāvu mitoloģijā un nemaz nav tik sens. Tas radies pēc 10. gadsimta mūsu ērā. Senāki mīti apgalvo, ka vampīrs nekad nav bijis cilvēks, patiesībā tas ir dēmons, pārdabiska būtne, kura nepieņem cilvēka formu. Senajā pasaulē eksistēja vampīru mīti, bet ir neiespējami noteikt, kur tieši tas radies pirmoreiz. Kāds pētnieks uzskata, ka šis mīts radies Senajā Ēģiptē, kur kāds priesteris izsaucis radību no aizkapa pasaules, kurš arī bija pasaules pirmais vampīrs. Vismaz tie ir senākie pierādījumi, kurus izdevies atrast. Taču variāciju ir daudz, arī Āzijā eksistē vampīri, piemēram, ķīnieši čong-šī - ļaunie gari, kuri uzbrūk cilvēkiem un izsūc viņu dzīvības enerģiju. Japānā eksitē vampīrs lapsa, kas pielabinās mazam bērnam vai vecam cilvēkam un ļauj sevi aizvest mājās un tad nogalina visus, kas tur atrodas, pieaugušiem vīriešiem šis vampīrs parādās satriecoši skaistas sievietes izskatā. Tibetā arī parādās asinssūcēji, kuri atrodami viņu mirušo grāmatā un daudzi citi...
Kā tad indentificēt vampīru? Lūk, tas ir sarežģīts uzdevums. Katrai tautai un kultūrai šīs pazīmes atšķiras. Dažās kultūrās vampīriem nav spoguļattēla, citās ir, dažās tie nespēj panest saules gaismu, citās tā nesagādā nekādas problēmas. Daži vampīri spēj pārvērsties par vilkiem vai sikspārņiem, bet citi ne. Tas pats attiecas arī uz svēto ūdeni. Universālā pazīme ir tā, ka visi šie radījumi nosūc vitāli svarīgo šķidrumu cilvēka dzīvības uzturēšanai - asinis. Daži papildus ņem arī enerģiju (tuklāt enerģiskie vampīri ir diezgan reāli, ir taču cilvēki, pēc kuru sabiedrībā pavadītas stundas, tu jūties kā izspiests citrons? Viņš/a paņēmuši tavu enerģiju). Tāpēc vampīri ir tik pateicīgs literārās darbības objekts, tiem ir tik bagāta un dažāda mitoloģija.
Atrast vampīru nemaz nav tik viegli, Rumāņu leģenda vēsta, ka nepieciešams 7 gadus vecs zēns un balts zirgs. Zēnam jābūt ģerbtam baltā un jāsēž zirgā un jāļauj zirgam klīst pa kapsētu divpadsmitos dienā (jā, pusdienlaiks patiesībā ir tikpat maģiska stunda kā pusnakts), tas kaps, pie kuras apstājas zirgs, ir vampīra kaps (vai arī pie tā ir kaut kas ēdams, izvēlieties paši).
Tikpat daudz leģendu ir par to, kā kļūt par vampīru. Viena no izplatītākajām ir tā, ka cilvēkam jāiedzer vampīra asinis. tomēr tām ir jābūt ziedotām brīvprātīgi, ja tu noķersi vampīru un iekodīsi tam, nekas vairāk par kašķi nesanāks. Cita leģenda vēsta, ka pietiek, ja vampīrs iekož tev un tu izdzīvo. Tomēr jebkurā gadījumā, ja šīs radības tiešām eksistē, tad nekādā gadījumā tām nevar būt nepieciešamas asinis katru nakti. Tad jau sen ģeometriskā progresijā visa pasaule sastāvētu no vampīriem vien.
Ceru, ka bija interesanti.
Pēc Annas Raisas grāmatas ir uzņemta filma "Interviju ar vampīru", bet grāmata ir vēl interesantāka. Pateicoties tai es izdomāju savu niku.
