Vai mēs uzvedamies tāpat kā dzīvnieki?1

Vai mēs uzvedamies tāpat kā dzīvnieki?

Par 90%. To saka ģenētika un apstiprina bioloģija. Tai pašā laikā mēs sastāvam gan no jaunām programmām, gan vecām, kuras sen ir kļuvušas nevajadzīgas. Tās nekur nav pazudušas, bet glabājas dziļi zemapziņā, atavisma veidā, un bieži paskaidro to, kas mums šķiet neizskaidrojams.

Piemēram?

Piemēram, mūžīgo tēvu un dēlu problēmu. Pusaudžos, 14-15 gadu vecumā, it kā velns iemiesojas – sāk runāt pretī vecākiem, kļūst bezkaunīgi un rīkojās tā, ka vecāki saķer galvu.

Etologam šāda uzvedība ir saprotama. Daudziem dzīvniekiem iniciatīva ģimenes izjaukšanai ir uz jauno pleciem. Kad pienāk laiks, instinkti uzspiež tādu uzvedību, kura ir nepieņemama pieaugušajiem: paaugušies dzīvnieki pēkšņi pret tēvu sāk izturēties kā sveši pieauguši tēviņi, kaitinot un pat draudot viņam. Sadursmes atkārtojas un ģimene izjūk, jo vecāki vairs neatpazīst savus bērnus, bet bērni – savus vecākus. Cilvēku bērniem ieslēdzas tieši tā pati programma! Bet mūsu bērni 14-15 gados vēl ir pārāk atkarīgi no vecākiem gan juridiski, gan morāli, gan materiāli. Tas pastiprina konfliktu, jo dabas ieliktā programma nenostrādā līdz galam. Ja vecāki saprastu šo situāciju, tad pārdzīvotu šo periodu vieglāk.

Visiem mūsu ieradumiem, paražām un morālei ir dzīvnieku instinktīvā uzvedība. Kāpēc bērniem patīk šūpoles un dažādas atrakcijas, saistītas ar lidošanu, griešanos, pagriezieniem? Tāpēc, ka mūsu tālie senči dzīvoja kokos un brahiacijas programma – māka iešūpoties un lidot no zara uz zaru – nekur no mūsu smadzenēm nav pazudusi. Šī paša iemesla dēļ cilvēki ik pa laikam sapņo, ka krīt bezdibenī. Tas ir brahiatora pats šausmīgākais sapnis! Bet tas, ka mēs slīkstam – šis murgs mūs nebiedē. Nav nekāds brīnums: šī programma pērtiķiem, kuri no sākuma dzīvoja mežā, bet pēc tam savannā, nebija aktuāls. Starp citu, tā dēļ, mums – atšķirībā no daudziem dzīvniekiem – nav iedzimtas spējas peldēt.

Lūk, vēl piemērs – jūs nekad neesat aizdomājušies, kāpēc cilvēki izmisumā plēš sev matus uz galvas? Pērtiķa mazulis kopš dzimšanas karājas mātes vilnā ieķēries, jūtoties drošībā. Eksperimentu laikā, kad mātei mazuli atņēma, viņš krīt panikā, sāka kliegt un ieķērās pats savā vilnā: mammas nav, bet instinkts - ieķerties, nostrādā. Uz cilvēka ķermeņa vilnas nav. Tāpēc stresa situācijā viņš ieķeras tajā vilnā, kura vēl ir palikusi – matos.

Vai jūs neizbrīna tas, ka cilvēki, tādi atšķirīgi gaumes lietās, vienmēr ir vienoti divās lietās? Visiem, kā vienam, liekas smieklīgi un neglīti pērtiķi, bet apburoši brīnišķīgi - kaķu dzimtas dzīvnieki. Šeit darbojas divas dažādākas instinktu programmas. Pirmā programma – tuvu sugu etoloģiskā izolācija, kura neļāva tām savstarpēji krustoties. Piemēram, parastā kaija un mazā kaija - ārēji ir ļoti līdzīgas. Viņas pašas viena otru sajauktu, ja daba nebūtu pateikusi viņām priekšā dažādas uzvedības manieres. Parastā kaija satiekot citu, sveicina turot galvu taisni, bet mazā – paceļot knābi uz augšu. Parastā - nostājas blakus otrai paralēli, bet mazā – perpendikulāri utt. Kad pārī to dara divas dažādu sugu kaijas, izskatās, ka tās izmēdī viena otru. Tas ir dabas izdomāts – vienas sugas karikatūrās darbības citai sugai izraisa nepatiku. Paroles nesakrita, krustošanās nav iespējama. Tieši tāpēc mums pērtiķi šķiet ērmoti. Nostrādā tā pati programma: mazas atšķirības – ir smieklīgas un nepieņemamas.

Bet kāpēc mums visiem patīk kaķu dzimtas dzīvnieki? Šeit darbojas cita programma. Paši briesmīgākie plēsoņas virszemes primātiem ir tīģeris, leopards, pēc viņiem arī citi kaķu dzimtas dzīvnieki. Viņu ādas krāsa – dzeltena āda ar melniem plankumiem vai svītrām – visvairāk piesaista mūsu uzmanību ( to veiksmīgi izmanto reklāmā un ceļa zīmēs). Plēsoņa ir briesmīgs, tas ir skaidrs. Bet vai viņš ir pretīgs? Nē. Viņš ir apburoši skaists – tā nostrādā programma. Tā mums liek, ieraugot plēsoņu no droša attāluma, nebūt vienaldzīgam, bet uzmanīgi novērot to un pamatīgi izpētīt ienaidnieku. Tāpēc mēs nenovēršam, no saviem bijušajiem aprijējiem, acis.

Viens no veidiem, kā apmānīt nāvi – noslēgt ar to savienību. Padarīt to, kas tev draud, par savu aizstāvi. Paskatieties uz aristokrātu dzimtas ģerboņiem. Tie atspoguļo visas pērtiķu bailes. Kas tajos ir attēlots? Parasti – lauvas. Vēl arī ērgļi un čūskas. Nav nekāds brīnums: pēc kaķu dzimtas dzīvniekiem mūsu senči – vēl senākā sīku, koka, pērtiķu līmenī – visvairāk baidījās no plēsīgajiem putniem un čūskām. Tāpēc šie trīs veidi arī kļuva par pašiem izplatītākiem dievināšanas objektiem. Vai jūs esat kādreiz redzējuši ģerboni, kurā ir attēloti taurenis, kanārijputniņš vai krupis? Nē. Toties ģerbonī var ieraudzīt himeru – vienā aizbildņa ķermenī saliktas dažādu dzīvnieku ķermeņa daļas. Himerā vienmēr ir daļa no lauvas, ērgļa un čūskas. Paskatieties uz grifonu - tas taču ir etoloģiski tīra himera, kurš iemieso uzreiz trīs iedzimtus primātu ienaidniekus. Pats sarežģītākais cilvēces kults visbiežāk izskaidrojas etoloģiski vienkārši. Piemēram, acs – masonu un Ēģiptes priesteru iemīļotais simbols. To var nosaukt - Visuredzošā acs vai Gora acs, pielikt klāt mistiku un pietīt filozofiju. Bet etologs vienkārši atgādinās, ka mežonīgajā dabā apaļa acs, kura skatās tumsā – vienmēr ir briesmu simbols. Ne jau velti acs – pats izplatītākais zīmējums uz tauriņa spārniem, tas ir dots viņai, lai uz mirkli paralizētu putnu un paspētu aizlidot. Šo simbolu izmanto pat indīgās čūskas: biedējot kobra saslienas, saplacina kaklu un parāda uz tā divas apaļas acis, bet cita čūska izveido aci no astes. Mūsos, kā jebkurā dzīvniekā, sēž ģenētiska programma „ visur meklē aci, baidies no acs”. Lūk, no kurienes saknes dziļi konspirētajam masonu simbolam.

Nevar izprast cilvēku, neizpētot viņa ģenētiskās saknes. Tas ir tas pats, kas mēģināt saprast cilvēces vēsturi pētot šodienas, vakardienas un aizvakardienas avīzes. Bioloģijai ir cits laika mērogs.