Šis stāsts norisinās Vjetnamā sešdesmitajos gados jeb kara laikā ar ASV. Aukstā kara laikā viņi centās apspiest komunismu, tāpēc uz Vjetnamas džungļiem tika nosūtīti vīri, no kuriem viens bija karavīrs Kortess. Viņu misija bija atrast un nogalināt vjetkongiešus (Vjetnamas armijas karavīri), lai ASV tanki droši varētu pārvietoties caur džungļiem un uzbrukt.
Taču viss negāja tik gludi kā cerēts...
Bet te ir nolādēti faili, kas nogalina gan hakerus, gan policistus.
1964.gads, 28.jūnijs.
Šodien ir pirmā misijas diena. Mūsu uzdevums ir atrast un nogalināt tos nolādētos vjetkongiešus. Līdz šim mēs jau esam atraduši trīs vjetkongiešus, kas dzīvoja mežā gluži kā alu cilvēki. Varu apzvērēt - es redzēju arī ceturto, taču, kad novērsos no viņa un paskatījos atkal, viņu vairs neredzēju. Tas bija dīvaini... laikam karstums vainīgs.
1964.gads, 30.jūnijs.
Divās iepriekšējās dienās mēs esam atraduši 7 vjetkongiešus. Kā saka, kas neriskē, tas nevinnē, taču šoreiz risks bija pārlieku liels. Viens no vjetkongiešiem, kas sēdēja kokā, uzbruka mums no augšas. Karavīrs Kornvels vakar nomira. Durklis vjetkongieša ieroča galā ietriecās tieši mūsējā karavīra acī. Taču mani visvairāk kretinēja fakts, ka viņš paspēja aizbēgt. Varu galvot, ka izšāvu vismaz pusi aptveres uz to mērgli, taču nekā.
1964.gads, 1.jūlijs.
Šodien mēs skatāmies uz Kornvela nozīmi. Es pametu aci uz to, taču Kornvela vārda vietā bija rakstīts ''Vēl 13''. Nesaprašanā es paņēmu nozīmi un aiznesu to komandierim, taču, kad paskatījos uz to otro reizi, tur bija rakstīts pilns Kornvela vārds. Kaut kas šeit nav kārtībā. Nolēmu pārējiem par šo notikumu nestāstīt. Iespējams, vainīgs karstums.
1964.gads, 3.jūlijs.
Vēl četri cilvēki no manas komandas ir nogalināti. Katra karavīra nozīme man saka to, ka palikuši ''Vēl 12'' vai ''Vēl 9''. Nav svarīgi, cik reizes cenšos to parādīt citiem, uzraksti nomainās tikai tad, kad neviena nav blakus. Katru nolādēto reizi es redzu šos uzrakstus. Kaut kas nav pareizi... un tas mani biedē.
1964.gads, 4.jūlijs.
Jau 4.jūlijs. Un pasaulē valda miers. Pilnīgas muļķības. Vjetnamā vēl joprojām katru dienu mirst cilvēki. Arī manā komanda šobrīd ir palikuši 7 karavīri. Vai tiešām tā dēļ ir vērts mirt? Tikai tāpēc, ka ASV vēlas, lai komunisms iznīktu? Mana atlīdzība nav tā vērta. Šeit notiek kaut kas dīvains, un mani draugi ir cietēji.
1964.gads, 6.jūlijs.
Vēl 4 cilvēki no manas komandas ir nogalināti. Neviens man netic. Viņiem liekas, ka man ir halucinācijas. Viens un tas pats vjetkongietis nogalina manu komandu. Vienmēr tādā pašā veidā. Kā arī tās stulbās nozīmes, kas liek man izskatīties trakam. Pārējie ir nolēmuši sūtīt manai ģimenei ziņojumu par to, ka esmu zaudējis prātu. Mani bērni, mana sieva, brāļi un māsas - viņi visi domās, ka esmu jucis. NĒ, ES NEESMU. Taču tam vairs nav nozīmes, jo zinu - no šejienes netikšu prom dzīvs.
1964.gads, 7.jūlijs.
Šodien tika nogalināts mūsu seržants - Sgt. Martiness. Taču viņa nozīme bija citādāka. Uz tās bija rakstīts ''Tu esi nākamais''. Vai nav jocīgi? Nu jau nozīmes saka, ka es miršu nākamais. Katru reizi, kad palūkojos uz kokiem, es redzu šo karavīru gaidām mūsu. Viņa seja ir klāta sviedriem un asinīm. Viņš cenšas mani apmānīt. Es šauju pa viņu. Es šauju pa visiem kokiem, kurus redzu. Viņš var būt jebkur.
1964.gads, 8.jūlijs.
Pēdējais karavīrs manā komandā ir karavīrs Kozaks. Viņš ir ļoti dusmīgs uz mani, jo domā, ka es jūku prātā. Es iztērēju visu munīciju, šaujot pa kokiem. Kamēr viņš gulēja, es paņēmu viņa ieroci un munīciju. Tagad tā visa ir izšauta. Mēs esam palikuši vieni Vjetnamas džungļos bez aizsardzības (izņemot nažus un divas granātas). Bet kāpēc viņš uztraucas? Viņš taču zina, ka dzīvos. Es mirstu. Es miršu. Šis nenotveramais karavīrs mani visu laiku vēro. Tieši mani.
1964.gads, 10.jūlijs.
Es iedomājos par to, ka, iespējams, es varētu pārtraukt šo ārprātu. Es sadūru Kozaku līdz nāvei. Par nelaimi, mani tas neglāba. Šis vīrs tāpat vēlas mani nogalināt. Tas bija teikts Kozaka nozīmē. Tur bija rakstīts: ''Tu taču saproti, nav pietiekami upuru.'' Es neļaušu viņam sevi nogalināt. Viņš to neaizdarīs. Viņš bija pietiekami man nodarījis, vedot mani caur šo elli. Kad būšu beidzis rakstīt šo teikumu, es mutē ielikšu granātu un paraušu drošinātāju.
Grāmatas pēdējās lapas bija noklātas ar asinīm.
Taču pie šīs lapas bija grāmatzīme - granātas drošinātājs un nozīme ar vārdiem ''Tu esi nākamais, Dievs ir apžēlojies par Tavu dvēseli...''
