No Rēzeknes puses tuvojoties Lendžu centram, pa labi manāma kapsēta, kas saucas Lešķu kapi. Paša Lešķu ciema, kas atradies starp kapiem un Viraudas ezeru, vairs nav, kartē šis toponīms gan saglabājies. Toreiz, pirms kara, viena māja aizdegās – un nodega visas. Tas bijis tā. Pirms lopu dzīšanas ganos kūpinātas kūtis. Tantiņa bija nākusi ar pannu karstām oglēm kūpināt. Aitas brāžas virsū, panna no rokām ārā, salmos iekšā, un tie aizdegas. Tā nodega visas septiņas mājas, kas bijušas cieši kopā. Kapos bieži esot arī spokojies: vasarā visas puķes izmētātas, cits nekas nav aiztikts. Cēlonis izrādījies vienkāršs, proti, krievu tradīcija prasa pēc 40 dienām uz kapa ko uzlikt: cepumus, konfektes, oliņas, pat šņabīti. Vietējie kraukļi puķes izkašņā, jo zinājuši, ka zem puķēm būs ēdamais; tā pārmeklējuši daudzus kapus. Kad sarunāja, ka ēdamie noteikti jāliek zem kāda šķīvja, spokošanās izbeidzās.
Lešķu kapus ietver ne tikai tīklveida žogs, tā iekšpusē visapkārt apbedījumiem celiņš, pie kura salikts vairāk soliņu nekā pie kapu kopiņām. Tikai viens apbedījums palicis ārpus šī celiņa. Lūk, kas par šeit apbedīto sievieti – Auliņieti – palicis tautas atmiņā. Viņai esot bijusi briesmīgi spēcīga aura. Ar vārdotājas spējām varējusi izdarīt gan labu, gan ļaunu, tālab baznīca neļāva šim cilvēkam kapos gulēt. Vēl šī sieviete spējusi norunāt čūskas. Viņa Lendžos sasaukusi čūskas vienā vietā – Dērveņu (Dieviņu) kalnā –, un pēc tam visas kaut kur pazuda. Tajā vietā tagad neaugot nekas, tikai asa, asa zāle, ka rokas var sagriezt. Tīra, balta smiltiņa un šī asā zāle.
