Tevi tumsā kāds gaida.17

Actiņa.

15 gadīga meitenīte dzīvoja nelielā mājā, laukos. Kopš dienas, kad nomira viņas mamma, tētis priekš viņas bija visa pasaule. Viņiem bija bŗinišķīgas attiecības, viņi mīlēja viens otru.

Kādu rītu, viņas tēvs meitenītei pavēstīja, ka šodien brauc prom komandējumā, un atgriezīsies vēlu vakarā, naktī. Pasakot to, viņš izskrēja ārā no mājas, noskūpstot meiteni un paķerot savu somu.

Vēlāk, tajā pašā dienā, kad meitene bija atgriezusies no skolas, viņa izmācijās un apsēdās skatīties tv. Pusnaktī, kad viņas tēvs vēl nebija atgriezies, viņa nolēma iet gulēt.

Viņa redzēja ļoti dīvainu sapni. Viņa stāvēja trases malā. Vieglās mašīnas brauca garām ar nežēlīgu ātrumu. Viņa paskatījās uz otru trases malu. Viņa ieraudzīja kādu pazīstamu figūru, ko pierastu....Tas bija viņas tēvs. Viņš turēja rokas pie mutes, itkā kliegtu, bet viņa neko nedzirdēja.

Kad mašīnu dūkoņa bija izgaisusi, viņa sasprindzināja dzirdi, un beidzot sadzirdēja tēva kliegto. ''Never......vaļā....durvis.''

Drīzumā meitene pamodās no dīvainām skaņām.

BUM BUM BUM. pēc dauzoņas kāds sāka zvanīties. DZIN DZIN DZIN.

Viņa izlēca no gultas un uzvilka čībiņas. Pēctam, vienā naktskreklā, viņa aizskrēja pie durvīm. Ieskatoties actiņā, viņa ieraudzīja seju. Pazīstamo seju, viņas tēva seju. Viņš skatījās tieši viņai acīs. Durvīs atkal zvanījās.
''Pagaidi, tūlīt atvēršu!'' - Meitene iekliedzās.
Viņa jau pagrieza atslēgu, bet pēdējā momentā apstājās. Viņa paskatījās actiņā vēlreiz. Kaut kas tēva sejā bija savādākas. Acis bija plaši izplestas. Viņš izskatījās sabijies.
Viņa pagrieza atslēgu atpakaļ.

''Tēt!'' - viņa iekliedzās. ''Vai tad tu aizmirsi atslēgas?''

DZIN, DZIN, DZIN

''Tēt, atbildi man!''

DZIN DZIN DZIN

''Tēt, ja tu neatbildēsi, es vaļā nevēršu!''

DZIN, DZIN, DZIN

''Tēt, vai tur kāds ir ar tevi?''

DZIN, DZIN, DZIN

''Kāpēc tu man neatbildi??!!''

DZIN, DZIN, DZIN.

Durvīs zvanijās un zvanījās, bet viņas tēvs, dīvainā kārtā, viņai neatbildēja. Atlikušo stundu viņa pavadīja saritinājusies stūrī un gaidot, kad beidzot durvis apklusīs. Viņa pamazām iemiga. Pamodās tikai no rīta. Agri no rīta. Viņa atcerējās visu, kas noticis, un aptvēra, ka durvīs vairāk nezvanās. Viņa ļoti lēnām piegāja pie durvīm, paskatījās actiņā. Viņas tēvs vēljoprojām skatījās uz viņu, neizkustējies no vietas.
Meitene lēnām un uzmanīgi atvēra durvis....Tas, ko viņa ieraudzīja, noveda viņu līdz ārprātam.
Nocirstā tēva galva bija piesista pie durvīm ar naglu actiņas līmenī. Uz durvju zvana bija pielīmēta lapiņa.

''PAREIZI DARĪJI, GUDRA METIENE...''

Tas notika 70-ajos gados, Sibīrijā. Šis briesmīgais atgadījums bija iemūžināts arhīvos. Vilnis ar nemieru, kas pārņēma Sibīriju, izsauca masveida šoku, kas nosākuma iedzina mājās gandrīz visus Sibīrijas iedzīvotājus, pēcāk izveda ielās un gandrīz atsākot antikomunistiskos apgriezienos....

Mēneša laikā, no pārpildītās Sibīrijas, bija pazuduši 19 bērni. Policijas meklējumi nedeva rezultātus. Pēdējā šajā sarakstā tika atzīmēta Irēna Semenjukova - 2 gadi, bet atradās viņa pirmā.......
Pilsētā sākās panika. Vecāki ne uz soli neatkāpās no bērniem, neveda tos uz skolu un bērnudārzos sākās bankrota situācijas. Mājās sēdēja arī Irēna. Tā sanāca, ka kādu dienu tēvs ar savu mašīnu nobrauca kaimiņu suni. Kaimiņi tika cienīti visā pagastā. Kā nekā - ārstu ģimene. Viņš piedāvāja ģimenei atlīdzību, piedāvājot ļoti augstas naudas vērtības, bet viņi atteicās.
Pēc nedēļas, dīvainā kārtā, pazuda Irēna.

Tēvam tā bija trieka. Viņš nevarēja sev to piedot, kaut arī uzskatīja, ka viņš mēģināja sargāt meitenīti ar visiem saviem spēkiem. Policija pieņēma viņa ziņojumu, nesakot, ka atrast mazo meitenīti ir gandrīz neiespējami.

Vēlāk, tēvs ievēroja, ka naktīs, un dažreiz pat dienās, no augšējiem kaimiņiem - ārstiem, ir dzirdami vaidi, gluži kā sunim.
Nastja, tā sauca ārsta sievu, atvainojās un paskaidroja, ka nesen tie ir nopirkuši jaunu sunīti. Nākamajā dienā, tēvs, kā vienmēr, atbraucot no darba iegāja dzīvoklī. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija ūdens peļķe, kura sakrājās no skrejošā strautiņa lejā pa sienām. Viņš saprata, ka ārstu ģimene ir viņu nopludinājusi. Bija dzirdami arī suņa vaidi.

Kad atbrauca tēva izsauktie santehniķi un uzlauza kaimiņu durvis, viņus aptvēra šoks. Visi matiņi uz ķermeņa sacēlās augšup un gar acim kļuva tumšs. Viņi ieraudzīja ķēdi, uz kuras bija...nē, nejau suns. Bet Irēna.

Tēvs, no sākuma, mētās pie meitenes, bet nevarēja novaldīties, viņš gāja meklēt kaimiņus. Neatrodot, viņš atgriezās pie meitenes un sāka skūpstīt viņas ķermeni, precīzāk, visu to, kas bija no vinjas palicis : kājas - līdz ceļiem, rokas līdz elkoņiem bija nogriezti pēk visiem amputācijas likumiem. Visi griezumi līdz galam vēl nebija sadzījuši, tāpēc pa grīdu mētāās marle ar asinīm un strutām. Mazā meitenīte, ieraudzījusi tēvu, rāvās uz viņa pusi, tajā pašā brīdī smilkstot, gluži kā ''sunītis'', ko tēvs katru dienu bija dzirdējis. Mēle viņai arī tika izgriezta. Bļodiņa, no kuras viņa ēda, bija aplipusi ar parazītiem. Tajā brīdī, no citas istabas bija dzirdams specifisks troksnis. Valsts vīri, ieraugot to, kas šo skaņu izdvesa, krita panikā. Tas bija vēlviens pazudis bērns. Šoreiz jau gandrīz pārdalīts uz pusēm. Kopš šī notikuma neviens nav redzējis ne vīrus, ne tēvu, ne ārstus, ne bērnus...